Kopš Eiropā saasinājusies migrācijas krīze, Vācijas vārds bieži tiek locīts sakarā ar sociālajiem pabalstiem. Tie Vācijā esot dāsni un pievelkot migrantus kā magnēts. Par tā saucamo “pabalstu tūrismu” jeb nabadzīgāku valstu iedzīvotāju migrāciju uz Vāciju, lai tur pretendētu uz sociālajiem labumiem, mēdz raizēties arī politiķi Vācijā. Paši pabalstu saņēmēji gan ir citās domās. Viņi peļ Vācijas sociālo sistēmu kā cilvēka cieņu aizskarošu un sūdzas par nabadzību. Lai izdzīvotu, esot jāskaita katrs eiro un jāstāv rindās pēc bezmaksas pārtikas pakām.

Raidījumā Īstenības izteiksme Toms Ancītis meklē atbildi uz jautājumu: kā darbojas Vācijas sociālā sistēma; cik lieli ir pabalsti un kāpēc vieniem tie šķiet dāsni, bet citiem – pazemojoši?

Kad Eiropas Savienības atļauju ierobežot imigrantu piekļuvi sociālajiem pabalstiem februārī izdevās iegūt Lielbritānijas premjeram Deividam Kemeronam, arī Vācijā daži politiķi mudināja sekot britu paraugam. Tika rosināts izpētīt, vai arī Vācija nevarētu vismaz dažās pozīcijās ierobežot ārzemnieku piekļuvi valsts dāsnajai sociālajai sistēmai.

Tomēr sociālās sistēmas dāsnumu politiķi lielākoties piemin tikai reizēs, kad runa ir par iebraucējiem. Debatēs par pašmāju sociālo pabalstu saņēmējiem tonis ir cits. Piemēram, televīzijas diskusijās, skatot šo tēmu, parasti pieaicina arī pašus ilgstošos bezdarbniekus - pabalstu saņēmējus. Viņi sūdzas, ka sistēma esot pazemojoša, bet nauda – izdzīvošanai nepietiekama.

Sabiedriskajās aptaujās turpretī bieži parādās viedokļi par ilgstošajiem bezdarbniekiem kā slinkiem un nemotivētiem. Taču maz ir tādu, kas apšaubītu, ka sociālās labklājības valsts – tā, kurai pamati tika likti pēckara ekonomikas brīnuma laikā – vairs nepastāv. Pirms divpadsmit gadiem šai valstij punktu pielika toreizējais kanclers Gerhards Šrēders. Spītējot vērienīgiem protestiem un riskējot ar kanclera krēslu, viņš ieviesa liberālas darba tirgus reformas. Valsts atbalsts darbspējīgiem, bet nestrādājošiem cilvēkiem, tika būtiski samazināts.