Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:


Es ļoti gribētu, lai mūzikas radīšanu neietekmē notiekošais pasaulē, bet tā nav, saka komponists Raimonds Tiguls. Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli Raimondu Tigulu Laikmeta krustpunktā.

“Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš.” Tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena. 

“Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs.” Šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors. 

Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs – visticamāk tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā. 

Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Un šajā seriālā skan arī dziesma "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi? 

Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Un mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu.

Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas?

Raimonds Tiguls: To mēs nezinām. Un es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka nē. Bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien. 

Es augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par  Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par tiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem, tie tiešām ir tikai daži cilvēki kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt...

Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Ameriku.

Raimonds Tiguls: Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Tieši, kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajā dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā.

Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību un filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Un skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku.

"Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" - tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas, un tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar. To pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses?

Raimonds Tiguls: Tas, ko es redzu, noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs arī redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmusvētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātnē ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks.

Un kas ir mūsu vājums?

Raimonds Tiguls: To mēs redzam ik uz soļa. Tās savstarpējās ķildas, kas patiesībā mūs velk uz leju, ja tā var teikt. Es nezinu, kāpēc tā ir. Es vienmēr skatos Dziesmu svētkos tā lielā vienotību, kas ir, tas emocionālais pacēlums. Un tad tas diezgan ātri arī pagaist kaut kur, un atkal sākās visas tās ķildas un ķīviņi. Un katram savs viedoklis, un viedoklis arī uzreiz ir, kā vajag Dziesmu svētkus organizēt un kādas dziesmas dziedāt, un kuriem koriem... Vārdu sakot, visiem uzreiz ir arī īsi pēc tam viedoklis, kā tad īstenībā vajadzēja. Tā par visām lietām.

Pieminēji dziesmu svētkus, kas neapšaubāmi bija pagājušā gada daudzu un droši vien arī tavs viens no lielākajiem notikumiem. Kādas ir tās tavas sajūtas? Tās ir piecas minūtes, kad tu esi tautas priekšā, kopkora priekšā, kas ir tā enerģija, tās baterijas, kuras tu uzlādē no šī kopības brīža?

Raimonds Tiguls: Jā, manā gadījumā tās bija 10 minūtes.

Atšķirībā no "Gaismas pils" koristi "Lec, saulīte" prasīja atkārtot.

Raimonds Tiguls: Kāpēc es par to atkārtojumu. Jo tad es izbaudu to dziesmu. Jo kad pirmoreiz ir atskaņojums, tad ir tāds iekšējs satraukums un tad vienkārši tu domā vairāk par muzikālo pusi. Bet tad, kad ir atkārtojums, tad es tiešām šoreiz ļāvos vienkārši izbaudīt to mirkli. Tas ir tiešām tāds emocionālais pacēlums, es pat nevaru ne ar ko citu salīdzināt. Sevišķi "Lec, saulīte" gadījumā, kad redzēju, ka publikā gaismiņas iedegas, tas viss kopā, tas ir kaut kas neaizmirstams. Patiešām.

Tā ir sakritis jauši nejauši, es tevi esmu sastapis gan šajos pēdējos Dziesmu svētkos, gan arī iepriekšējos un tas, ko redzu, tevi vērojot pirms lielā koncerta, protams, ir uztraukums, un arī nu uzreiz noejot no estrādes, bet ir tāda sajūta, ka tu esi kā metru virs Zemes, tu esi kādā citā pasaulē vai kosmosā tai brīdī.

Raimonds Tiguls: Tas noteikti ir tāds iekšējais gandarījums, jo es nekad neesmu, rakstot kādu kora dziesmu, domājis par to, ka tā dziesma skanēs Dziesmu svētkos.

(..) 

Tā dziesma sākumā izskanēja 2014. gadā Mežaparkā lieluzvedumā "Lec, saulīte", kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un vēlāk pamazām aiziet savu ceļu līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei. Klausītāji viņu pieņem, un dziedātājiem arī patīk. Un tas bija tāds balsojums pirms pēdējiem Dziesmu svētkiem. Es redzēju tos tautas balsojuma rezultātus, "Lec, saulīte" bija pat ceturtā vietā. Man bija patiešām liels gandarījums, ka tā sanāk ar Rasu Bugavičūti-Pēci, ka mums sakausējās dzejolis ar mūziku.

Tu pats esi bijis arī pirms Dziesmu svētkiem kora mēģinājumos, redzējis, kā koristi mēģina šo "Lec, saulīte" un kā viņi dzied, tavuprāt, kas ir tas, kas ir uzrunājis ļaudis šajā dziesmā gan vārdos, gan mūzikā? 

Raimonds Tiguls: Kaut kas tur ir, es jau tā pats neanalizēju, bet es domāju, ka tā ir ļoti skaidri pateikta doma. Līdzīgi var būt, kad tu atzīsties mīlestībā. Nu tu tur vienkārši, jā, es tevi mīlu. Es domāju, tā domas skaidrība, kas tur ir gan melodijā, gan dzejā.