Aktieris un dramaturgs Artūrs Dīcis nemitīgi žonglē starp darbu un ģimeni. Dienasgrāmatu raksta, vijoties gada pēdējiem mēnešiem, un ļauj ielūkoties gan priecīgos brīžos, gan nopietnās pārdomās.

"Neuztveru to tik nozīmīgi. Ko es piefiksēšu par sevi, kam tad, pats sev? Mans uzskats, kas galva paliek, tas paliek," tā par dienasgrāmatas rakstīšanu saka Artūrs Dīcis.

Artūrs Dīcis ir Dailes teātra aktieris kopš 2011. gada, raksta arī lugas. Tās vairākkārt godalgotas nacionālajos lugu konkursos. Šogad viņš saņēma Spēlmaņu nakts balvu nominācija “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā” par lugu “Arī vaļiem ir bail”. Pirmais ieraksts dienasgrāmatā ir tieši 23. novembrī – dienā, kad notika "Spēlmaņu nakts" ceremonija.

Šajā laikā arī rit intensīvi iestudējuma “Sapņotāji” pēc Gilberta Adēra romāna mēģinājumi. Tajā Artūrs Dīcis atveido vienu no varoņiem – Teo.

“Dienasgrāmatu kā tādu, kur pieraksta kādas domas, neesmu rakstījis. Vienīgi sākot aktiera studijas Kultūras akadēmijā, Gruzdovs [Mihails] mūs aicināja pierakstu kladītēs fiksēt novērojumus, pārdomas. Bija kladīte, kas man kaut kā neiedzīvojās, bija grūti piespiest sevi kaut ko rakstīt. Pats tajā pašā periodā plānotājā ļoti īsi mazliet rakstīju. Atradu un no maziem sīkumiem atsaucās atmiņā kaut kādi notikumi, ko citādi neatcerētos. Tajā brīdī pieķeru, baigi interesanti, bet nespēju sevi piespiest,” par dienasgrāmatas rakstīšanu turpina Artūrs Dīcis.

“Man šobrīd liekas svarīgi, ko vajadzētu piefiksēt, kā runā jaunieši. Esmu piefiksējis fenomenu, ka anglicismi tiek izmantoti nenormālā gūzmā. Teikums, teikums, tad vesels teikums angliski, ir vesels daudzums vārdu.

Baigi svarīgi būtu atrasts jaunu cilvēku, ar kuru parunāt, baigi pamainījies ir pa kādu laiku. (..) Tur ir tādi visādi termini, es pat nesaprotu reizēm, par ko viņi runā,” vērtē Artūrs Dīcis.

Piezīmju bloknotā ar roku viņš fiksējis notikumus un pārdomas. Lai arī brīdina, ka pašam būs grūti izlasīt savu piefiksēto, tā tomēr nenotiek, ar roku rakstītais nemaz tik nesalasāms nav.

Piektdiena, 23. novembris

Šodien "Spēlmaņu nakts", loģiski ar kaut kāds satraukums dzīvo pa iekšu. Domāju - jātiek vaļā. Jāuzraksta runa. Apsēdos, lai padomātu, sapratu, ka gribu pateikt tikai paldies  mammai, tētim, Elmāram un Rubenim. Uzreiz palika vieglāk, ka esmu tāds vienkāršs un negribu neko skaļu paziņot. Un vispār doma par balvu pirms balvas ir diezgan slimīgs process. Tāpēc vēsi. Šovakar tāpat vēl izrāde jānospēlē. Jāuztver to, kā foršu pasākumu - ar sievu divatā vakarā ārā simts gadus neesam bijuši. Tas jau ir notikums!

Sestdiena, 24. novembris

Es vakar biju priecīgs. Man ir kaut kāds apbrīnojams iekšējais mehānisms neļaut sev priecāties par saviem panākumiem. Šodien man sākas ģenerālmēģi "Sapņotājiem". Neesmu super izgulējies, bet tas tāds parasts, pierasts stāvoklis. Un ko es domāju, jāredz "Dvēseļu utenis" un kāpēc, lai paskatītos, ko es par to domāju, ja vēl godīgāk, lai novērtētu, vai tas man liekas labāks par vaļiem vai nē.

Bet šī sajūta ātri pāries, darbi nestāv uz vietas. Šobrīd esmu "Sapņotājos". Process interesants, loma interesanta, tikai nogurums nereālais sakrājies. 

Darbs un ģimene šobrīd paņem mani visu, bet pirmais komponents paņem tik, ka otrajam nekas pāri nepaliek. Par to es cepos. Es pat domāju tā: Artūr, kā tev liekas, nepietiek?

Pirmdienā, 26. novembris

Noklausījos kritiķu atziņas par "Spēlmaņu nakti". Doma tikai viena - uzrakstiet viena A4 formāta lapiņu. Nu ja ar to pietiek, ja nē, tad vairāk, ar kritērijiem. Sezonas sākumā ielieciet to "kroderā" vai vēl kaut kur, un visi zinās, re, pēc šiem kritērijiem strādā "Spēlmaņu nakts" žūrija. Jo citādi rodas sajūta, ka kritēriji katram savi, notiek mērīšanās ar kritērijiem. Viens kopīgs feins teātra zinātnieka kopā sanāciens to varētu atrisināt, citādi sajūta, ka viens meistars apšauba otru un tas savukārt devalvē pašu profesionalitāti.

Ceturdiena, 29. novembris

Šodien pirmizrāde. Vakar ģenerālis nospēlēts, pirmais stress būs nosmelts. Biju uz parku ar ģimeni un pa ilgiem laikiem aizgāju uz kino. "Tēvs Nakts".  Cilvēki tomēr ir briesmīgi radījumi, filmas skats mežā to brutāli apstiprina. Pilnīgi bail palika, jo nav pagājis ilgs laiks, tas salīdzinoši notika nesen tepat tuvumā. Tas viss mūsos kaut kur dziļi iekšā ir un attiecīgos apstākļos ir spējīgs iznākt uz āru.

Šis gads Artūram izvērties īpaši nozīmīgs arī tādēļ, ka gada pirmajā pusē pasaulē nāca viņa un Ievas otrais dēls Fricis, tāpēc daudz pārdomu par ģimeni un bērniem.

Sestdiena, 1. decembris

Beidzot brīva diena. Divus mēnešus mauc, nospēlē pirmizrādi, tad vēl izrāde un viss, esi darījis visu pēc labākās sirdsapziņas. Ģimeni redzējis tikai guļam, tagad tikai atliek cerēt, ka izrāde patiks. Sievai patika. Jau labi, jo stulbi būtu divus mēnešus gandrīz nebūt mājās un rezultātā jautājums: "A, ko tu tur darīji?"

Šodien aizbraukšu uz Klapkalnciema, aiziešu līdz jūrai. Forši! Kārlis no rīta prasīja: "Tu neiesi uz darbiņu?" Es priecīgs viņam - ne šodien, ne.  Viņš atkal prasa to pašu - tu neiesi, es atkal - nu nē, brauksim pie omas un ūpja. Tā viņš vēl kādas trīs reizes prasīja. Ai nu, tā tai dzīvē ir. Bet bērni baigi maina orientēšanās sistēmu pa dzīvi.

Pirmdiena, 3. decembris

Baigi gribas daudz sniegu, tādu īsu ekspresziemu, uzcelt cietoksni, tad tā izvārtīties un tad atkal silti.

Ceturtdiena, 13. decembris 

Puika otro nedēļu soļo uz bērnudārzu un jau vakarā eglīte. Bišķi paspēšu, bet tad sešos uz mēģinājumu. Aktiera profesija un ģimene tā īsti pa vienu ceļu nevar iet, nu labi var, bet grūti.

To, ka grūti savienot ģimenes dzīvi ar aktiera profesiju, Artūrs Dīcis paudis jau agrāk, arī pašlaik rit darbs pie jaunu iestudējumu, kas noteikti paspilgtina sajūtu esību starp ģimeni un darbu.