Viņa ir dzimusi Rīgā, tagad dzīvo Kurzemē – Sārnatē. Tā ir apdzīvota vieta Užavas pagastā. Piejūras ritmu iedvesmota, viņa raksta dzeju, glezno un ikdienā mēro ceļu uz Ventspils muzeju, kur veido izpratni par aktuālajiem procesiem mūsdienu mākslā leģendām apvītajā Livonijas ordeņa pilī. Raidījumā Latvijas dienasgrāmata dzejnieces un mākslinieces Ievas Rupenheites dienu piezīmes.

16. septembris

dusmas un asaras / kad jūra lien mūsu laivai virsū un / es kā leduslācis varu tikai uzsēsties uz laivas / un cerēt / ka līdzēs / neko tai jūrai nevaru padarīt / tikai saraudāt dusmīgu slapju un sāļu / cerams / ka tas viņai riebsies / sīka līnija paliek smiltīs / putu un zariņu strīpas iezīmē atkāpšanos / skaistā stratēģija / virs galvas rēkdama saplīst skaņa / laiva paliek uz vietas

20. novembris

Vakar bija ciemos draugi un, prom braucot iesēdās mūsu slapjajā pagalmā, kad tika izvilkti, aizbrauca naktī mājās, bet vēl nebija miera, - devās uz jūru dzintaroties. Lūk, leiši ar ķeselēm staigājot gar MŪSU jūras malu un ķeksē vien visu labumu laukā. Un tomēr šiem nekas daudz nav bijis. Izrādās, ka dzintarus tumsā var meklēt ar infrasarkanajiem lukturiem. Leitis pasviedis dūņās pāris gabalus un paspīdinājis savu lukturīti. Spīd! Skola rokā! Fosfors tas noteikti nebija. Lūk, cik silts ir dzintars!

Vēl atlikušajā brīvdienu gabaliņā atklājām, ka pēc otras draugu famīlijas palikusi lelle, ar kuru viena no mazajām meitenēm visu vakaru staipījās apkārt. Vedam lelli uz Liepāju. Pa ceļam vītolu zaros vareni āmuļu pušķi,- atgādina Druskininkus, kur bijām plenērā pirms dažiem gadiem. Tur tie auga vai katrā kokā, kas nav priede.

Cik jauka ziņa atnākusi no Ilmāra Blumberga dēla, arī Ilmāra Blumberga. Ventspils muzejs viņam esot bijis pārsteigums, tik moderns esot. Un vēl līdz 1. decembrim pilī Ilmāra Blumberga Venēcijas grafikas uz lietā papīra. Kā āda pret ādu uz pils mūriem.

21. novembris

Pēcbrīvdienu rīti parasti ir īpaši cieti. Īsts novembris. Vienīgās apkārtnes krāsas ir mūsu vēl nenoņemtajam karogam. Tas ir vilnas un šūts. 20. gadsimta 80. gadu beigās tapis Rīgas rūpnīcas “Metālserviss” Nacionālās neatkarīgās kustības bariņam un pēc tam manas mammas vīra svinīgi nodots mūsu mājai. Un tagad, jau gadus desmit mēs visi četri pirms svētku brokastīm uzvelkam pie mājas karogu un nodziedam himnu. Pie otrā pantiņa mums ar vīru parasti uznāk tāds kā klepus. Un tas vējš arī acīs sapūtis.

Šorīt pie mājas ir slidens – mīnus 2-3 grādi. Diena paiet, gatavojot projektu “Latvijas 100 gadi Ventspilī”. Tuvojas dedlains. Katram gadam iecerēts veltīt kādu notikumu vai ar notikumu saistītu priekšmetu un līdztekus meklēt notikumus pasaulē. Piemēram, 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, bet Ventspilī tikmēr mīlīgi atklāj vannu māju. Nē, nu nav jau tā, ka joki vien, bet iecere ir salikt kopā tos mazos niekus un globālos notikumus... Turklāt, ne jau vienmēr tas globālais notiek pasaulē un miestā tikai nieki. Kā Švankmeijera animācijā, - kamēr kāds kāpj pa logu, cits spēlē bumbu, strīdās, audzina bērnus, dzer kafiju utt.

neglīta rota tāds klusums/ vesela rota vai vads / slapju un gurdu karavīru / viens izskatās kā tu pats / kad attaisot konservu kārbu ar nazi / klusums izveļas bail pat ēst / izkrīt vārdi kā zobi bērnībā / tikai ilgi uz mēles sāļš 

22. novembris

Dienasgrāmata, kas tiks publiski lasīta, jau nu gan nav nekāda dienasgrāmata.

Tas, kas ir palicis no šodienas, kurā: tika pabeigts projekts iesniegšanai Valsts Kultūrkapitāla fondā, manā ūberkrutajā izpildījumā uzmaketētas dalībnieku kartes Nikolaja dienai, brīvbiļetes atbalstītājiem, plakāts, divu muzeja notikumu apkopojumi. Tas, kas paliek no šodienas ir ir mūzika pēc manas vēlēšanās pusdienu pārtraukumā. Oskara Stroka tango. Un vēl kopīgs atklājums ar apslimušo bērnu: reizēm pret klepu palīdz 10 minūtes svaiga Sārnates gaisa.

Rīt vīram sākas četru dienu un trīs nakšu zemessardzes mācības. (Šeit ir nopūta). Nevaru izlikties, ka šobrīd mani uztrauc muzeja notikumi un iespēja informēt sabiedrību ar publiskas dienasgrāmatas starpniecību, ja patiesībā man rūp mana ģimene.

23. novembris

Garā diena iesākās sešos, kamēr visi tiek līdz skolām, zemessardzei un darbam. Vēl jāizlasa Kurzemes Prozas lasījumu atlikušie seši gabali. Pagaidām gan nekā satricinoši spoža nav. “Cilvēki, kā jau cilvēki..., teiktu Volands. “Varbūt kādu arī dzīvokļa jautājums pabojājis.” Raksta par savām ķezām kā es šobrīd. Bet kā reiz teica mūsu lieliskais kaimiņš: “ Cik tad vispār ir tos stāstu pasaulē, - vai nu par slepkavībām, vai par mīlestību kādas nav.” Lūk.

Patiesībā man sāp galva, jo šorīt dabūju pa pieri ar bagāžnieku, vai arī tāpēc, ka mazais bērns ir noguris un viņai atkal jau sāp galva. Šajā vietā var atskaņot suitu lielisko gabalu, kas tika dziedāts Miķeļos Alsungas baznīcā, un, ko ik pa laikam mēdzu ieauroties: ”Bet tam cilvēkam vaj’g sirdi, kam var uzticēties! Ar plato “ē”.  

24. novembris

Piektdienas vakars. Atsakoties skatīties tiešām nesen redzēto “ Reiz Brigē”, kopā ar bērniem skatos kaut ko galīgi nesamanīgu - “Skautus pret zombijiem”. Bet mums ir izceptas lielās pankūkas un pie aveņu ievārījuma esam diezgan vienprātīgi un samierinoši.

Vīrs beidzot ticis zonā (telefona), žāvē drēbes un dzer karstu tēju.

Vēl mēģināšu nedaudz palasīt “Aviatoru” vai tomēr noskatīšos līdz galam neomulīgo Signes Baumanes animāciju “ Akmeņi manās kabatās”.

P.S. Filma bija ļoti laba, ne velti tik ilgi nevarēju saņemties, lai to noskatītos. Signe Baumane ar šo darbu izdarījusi vairāk nekā jebkurš psihoterapeits vai Latvijas 20. gadsimta vēstures pētnieks. Arī man jādomā par savu vecmāmiņu Annu, kura nomira, kad mammai bija 11 gadi, un, kura pieskaņojot somiņām, krāsoja kurpes, bet varbūt otrādi, un varbūt esmu to iztēlojusies vai izlasījusi kaut kādā grāmatā. Arī par manu otru vecmāmiņu, kura rakstīja dzejoļus un mūža nogalē maldījās mežā. Par mammu, kurai šodien būtu vārdadiena.

Teikums, kas filmā bija pateikts man, un esmu pārliecināta, ka ļoti daudziem, neatkarīgi no dzimuma un vecuma: “ Kad es nenodarbinu savas smadzenes, tās sāk ēst mani.” 

Meteoroloģisks trilleris

trīs korintes pazaudēja ordeni / šogad to nepiešķirs / arī upenes paliks bešā /vienīgās cerības viršiem / ja nu šie trāpīs vārtos / un iekodīs vasarai kājā / tā nelabi bļaus un skrāpēs / un izspēlēs sliktu joku / aizvērs ciet savus vārtus / un virši dabūs ar koku

25. novembris

Sestdienas rīts. Kaķis nepieļāva, ka es varētu pagulēt ilgāk kā līdz 7.30 un izstumdīja mani no gultas. Rīta kafija ar kanēli un mēģinājumiem tēlot, ka rakstu. Pie horizonta stumdās govis.

Kas no manis, no tā, kas darās manā galvā, kā drēbēm piebāztā skapī, tiks maniem bērniem? Kur tā evolūcija dzīvo. Cik ironiska ir attīstība, kas neskar dziļāk.

26. novembris

Šorīt esmu pamodusies uz pussalas. Visriņķī un visapkārt ir ūdens, kas priecīgi virmo rīta saulē. Kā jau iekarotājs, uzvarētājs. Velku vīra zvejas zābakus un makšķerēju dēļu galus, ko vēl var salikt laipās. Izskatās, ka no mašīnas tik vienkārši nevarēs izkāpt. Bet vismaz nelīst!

Sākas tā ārpusgadalaika ainava mūsu pļavā – rūsgana zāle un priedes, - un šitā līdz maija vidum. Un tomēr man neapnīk skatīties uz horizontu. Visu vasaru gleznoju tikai vienu skatu - no mūsu mājas lievenīša uz mežu tālumā. Izstāde, ja būs, tā arī sauksies “Viens un tas pats”. Galvenais, ka pašam patīk. Un liekas, ka tieši tāds bija vakar izskanējušā Kurzemes Prozas lasījumu noslēguma būtiskākais dalības kritērijs. Ne visiem, par laimi, bet vairumam gan. Bija diezgan traki klausīties, kā skaista, blonda, jauna, spara pilna sieviete gānās saklausītā pāraudžu leksikā. Biju tik gļēva, ka lasījuma laikā pat izgāju ārā. Vienreiz jau es to izlasīju. Un tā arī neesmu sapratusi, no kurienes cilvēkiem rodas tās iedomas, - ja viņi lamāsies, bezcerīgi aprakstīs seksa ainas, “bojās citiem asinis”, - tas noteikti tiks pieskaitīts literatūrai. Bet bija arī jauki mirkļi. Gunas Rozes gabals “Bestmens”, Ērika Vilsona “Kleperis”. Smieklīgi un viegli.

Tieši tad, kad pirmais autors lasīja savu iesūtīto gabalu, 25. novembrī pulksten 12.05 atnāca priecīga īsziņa - Ventspils muzejs izsolē ieguvis vienu no retajiem ventspilnieka Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa Ventspils skatiem, kurā trekni un priecīgi attēlots tas, kas redzams paskatoties pa Rakstnieku mājas logu – Ventspils evanģēliski luteriskā Nikolaja baznīca.

skumjas ir greznas kā pustumsā samts / sāļu lakatu ēkas stāv stīvi kā karos / šajā vārtu rūmē sen nedzīvo / jauni cilvēki – dzejnieki baros / viņi vairs nezvana naktīs / kur paliek izmisums greznība skumjas / aiz loga skrāpējas. Kaķis. / viņu būs jāceļas ielaist