Šīs nedēļas dienasgrāmatas autors ir fotogrāfs Georgs Avetisjans. Viņa vārds daudziem Latvijas fotogrāfijā ir jaunums – Georgs Latvijā nesen atgriezies pēc septiņu gadu darba un studijām ārzemēs. Latvijā viņš sevi pieteicis ar izstādi „Dzimtene”, kas pašlaik skatāma Fotogrāfijas muzejā. Izstāde apliecina Georga stāstnieka talantu, caur fotogrāfijām, priekšmetiem un audio intervijām veidojot nostalģisku un vienlaikus ļoti simbolisku stāstu par viņa dzimto Kalteni, kas nes Latvijas garākā ciema titulu. Kaltenes stāsti, ko Georgs Avetisjans apkopojis arī īpašā fotogrāmatā, savā ziņā ir viņa dienasgrāmata.

„Ceļš fotogrāfijas pasaulē aizsākās 2004. gadā fotogrāfijas pasaulē. Tolaik studēju grafisko dizainu, tad apzinātāki piedomāju pie fotogrāfijas kā virziena. Bet tieši valodniecība fotogrāfijā aizsākās tā nopietnāk 2008 gadā, kad sāku mācīties fotogrāfiju pie pedagoga Andreja Granta. bet vispār pirmsākumi fotogrāfijā ir no bērnības, jo es uzaugu ar melnbaltajām fotogrāfijām, ko bija sūtījis Andrejs Grants mūsu ģimenei, tēvam, jo viņi bija labi draugi,” par sevi stāsta Georgs Avetisjans.

Fotogrāfijas izzināšanu Georgs Avetisjans turpinājis arī strādājot Amerikā uz kruīza kuģiem. Tur vairāk apguvis tehniskās iemaņas, kā arī paralēli strādājis pie saviem projektiem. Darbs uz kuģiem ļāvis iekrāt līdzekļus studijām. Georgs Avetisjans ir apguvis Lielbritānijā Braitonas universitātē mākslas fotogrāfiju un paralēli arī strādājis tipogrāfijā.

„Stāsts par Kalteni ir kā mikrovēsturiska liecība plašākai tēmai par integrāciju, par dzimteni, par vietu, kur katrs ir ienācis vai piedzimis un saikne ar to vietu,”

par saviem stāstiem par dzimto Kalteni stāsta Georgs Avetisjans.

Pie kalteniešiem Georgs devās ar fotoaparātu, diktofonu un pierakstu kladi, kuru lūdzu aizpildīt pašiem varoņiem.

„Tie ir cilvēku pieraksti par konkrēto vietu, īpašo vietu. Bieži vien  tās ir atmiņas par vietu kaut kur pie kāda akmens, pie ceļa, vai pie kādas mājās, kur gājuši ciemos. Radās ideja, skatoties uz šo ainavisko attēlu cilvēks var paņemt izlasīt šo atmiņas pierakstu un iedarbināt savu iztēli. Attēls pats  par sevi nenes informāciju fotogrāfijā, piesaistot šādu rakstniecības veidu rodas poēzija un iztēle katram skatītājam," atzīst Georgs Avetisjans.

Raidījumā ievijsd Gunāra Otmaņa stāsts, viņš ir zvejnieks, kas sācis zvejot jau no 10 gadu vecuma. Viņam saikne ar jūru un zvejniecību ir tik cieša, ka viņš sevi neredz nevienā citā arodā. Viņš arī stāsta par to, cik svarīgā ir jūras klātbūtne cilvēkiem, kas dzimuši un auguši krastā, vietā starp mežu un jūru.

Projekta ideja ir parādīt, cik ļoti esam pieķērušies zemei vietām, kā tās spēj glabā atmiņas un situācijas. Gunāru Georgs pazīst kopš bērnības, mazs būdams gājis viņam līdzi jūrā.

Stāsta Ruta Bērziņa, kura uz Kalteni ir pārcēlusies 1963. gadā no Mālpils.

Stāsta Fricis Gūtšmits, kurš ir dzimis un uzaudzis Kaltenē, viņš arī dzejojis un izstādē "Dzimtene" var iepazīt divus viņa dzejoļus.

Stāsta Baiba un Vladimirs Rapši, viņi ir ienācēji Kaltenē. Georgam ar viņiem veidojusies  sirsnīga intervija, jo uzskata viņus par saviem otrajiem vecākiem. Ar viņu dēliem daudz laika bērnībā pavadīts kopā. Baiba stāsta, ka uz Kalteni pārcēlušies vajadzības spiesti, jo diviem no četriem dēliem bijusi astma.

Kurzemes pusē cilvēki ne tik ļoti pielaiž sev klāt. Tas prasa ilgu laiku. Kāda daļa atceras Georgu no bērnības, bet viņš arī iepazinis kalteniešus, kurus nekad nebija saticis dzīvē.

„Ciema garums (7km) projektā strādā ka metafora projektā katram dzīves ceļa garumam. Nav nozīmes, uz kurieni dodamies, ko vēlamies sasniegt, bet svarīgi, ka atceramies, no kurienes nākam,” atzīst Georgs.

Īstenojot šo projektu, viņš arī vairāk satuvinājies ar šo vietu,  savā ziņā izlauzies ārā no savas sētas un iegājis citu dzīvēs un pasaulēs, un izveidojis ciešu saikni ar šiem cilvēkiem.

Sižetu par Georga Avetisjana izstādi "Dzimtene" klausieties arī raidījumā Kultūras Rondo.