„…citi teic’, ka mūsu vīri bija skarbi un nerunīgi, bet viņi bija drosmīgi, jo maizi pelnīja, ejot jūrā,”- tā par zvejniekiem saka Lapmežciema muzeja vadītāja Anita Alberta un krājuma glabātāja Anita Vanaga. Jedas, vabas, kūrītis, žākars, sedums - pieredzējušiem zvejniekiem šie termini sen zināmi, citiem tie veido vārdu gleznas, kurās redzama jūra un tās krastos dzīvojošu ļaužu ikdiena. Stāstus, kuros tiek žāvētas zivis, tarāti tīkli un sajūtama jūras smarža šoreiz klausāmies Lapmežciema muzejā: pētām Lapmežciema iedzīvotāju ikdienu pagātnē, iepazītam zvejnieku saimniecības piederumus, kā arī uzklausām stāstu, kuras zivis bija iecienītākā ikdienas maltīte.

Ideja par zvejnieku vēstures kopā vākšanu un apkopošanu radās lapmežciemietei Mudītei Bērziņai, kura agrāk, strādājot vietēja skolā, vāca materiālus par skolas vēsturi un izdomāja to paplašināt līdz ciema pagātnes apzināšanai. Iesākumā 1999. gadā  materiāla bija tik pāris albumi, kas tika izvietoti vienā istabiņā, līdz  priekšmetu kļuva aizvien vairāk un nu jau bijušajā pagasta namā tas ir izaudzis līdz muzejam vairākās  ekspozīcijās. Mudītes Bērziņas aizsākto darbu kopš viņas aiziešanas aizsaulē šī gada pavasarī, turpina muzeja vadītāja Anita Alberta un  krājuma glabātāja Anita Vanaga. Starp citu abām muzeja speciālistēm tēvi ir bijuši jūrā gājēji, tāpēc līdzas  stāstiem par muzejā skatāmo abas var arī dalīties atmiņās  par Jūrmalciema bērnības darbiem, rotaļām un vecāku  ikdienu.