Studējot Somijā, neredzīgā Genovefa Tutiņa iemācījusies somu valodu. Dzīves gaitā izstrādājusi savu pieeju, kā izprast un iedomāties priekšmetu, ko dzīvē nekad nav redzējusi, tēlainos raksturojumus. Tāda pieeja ļauj veiksmīgi lasīt braila rakstā iespiestās grāmatas, kurās ir ļoti daudz epitetu un raksturojumu.

Sievietei klēpi guļ atvērta pabieza, bet tajā pašā laikā viegla grāmata, kas aizpildīta tikai ar izspiestiem neliela izmēra caurumiem, kas rindojas pēc savas loģikas. Genovefa Tutiņa lasa braila rakstā, ar pirkstiem braucot pa grāmatas lapām, kas ir manāmi putekļainas. Tas redzams gaismas stariem krītot istabā. Silda vakara saule, par sarunai izvēlēto dienu sieviete bilst: "Tik tiešām ļoti saulaina diena." Viņa to neredz, bet jūt.

Skaidrītes Gailītes romāns "Dvēsele mūžīgi dzīvā" braila rakstā drukāts četrās daļās, un Genovefa Tutiņa
lasa otro daļu. Visas grāmatas sakrautas kaudzē uz galda, iesietas cietos ķiršsarkanos vākos un izceļas uz pelēcīgā dzīvokļa fona.

Raidījums Melnbaltais foto viesojas pie Genovefas Tutiņas, kas dzimusi daudzbērnu ģimenē un kā vēlāk izrādās... ir māsa Lūcijai Tutiņai, par kuru arī ir veidots stāsts šajā raidījumā pavasarī Pļaviņu šamane. Par māsu Rīgā kundze Pļaviņās gan neko neteica. Bet šīs reizes stāsta nosaukums Sveiciens Somijai.

Genovefa dzied korī, ir studējusi un skolojusies Somijā. Un vēl, zinot, ka neredzīgiem cilvēkiem kopš dzimšanas grūti iztēloties krāsas, kundze ir izstrādājusi savu krāsu izpratnes kārtību.