„OPEN Radošais Centrs” ir vieta, kur jaunieši vecumā no 13 gadiem var nākt vienkārši pavadīt savu brīvo laiku, vai arī radoši izpausties. Ir iespējas spēlēt spēles, lasīt grāmatas, piedalīties fiziskās aktivitātēs. Tie nav nedz izglītības, nedz krīzes centri, te nemāca  dzīvot un nerisina jauniešu problēmas, bet dod drošu vietu, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Šobrīd ir atvērti jau 20 centri dažādās Latvijas pilsētās, uz kuriem nāk apmēram 500 jaunieši.

Centra dibinātājs un vadītājs ir Edijs Klaišis, kurš neslēpj, ka reiz pats piedzīvojis ne tos labākos brīžus, būdams atkarīgs no alkohola un narkotikām. „OPEN Radošais Centrs” un tās vadītājs Edijs Klaišis arī saņēmis Tieslietu ministrijas apbalvojumu „Cilvēks – Cilvēkam” nominācijā „Par ieguldījumu inovāciju un jaunas prakses ieviešanā brīvprātīgo darbā kriminālsodu izpildes jomā”.

Edijs nav slēpis, ka arī pats bijis atkarīgais, bet noliedz, ka tagad viņa dzīvesveids ir manījies, "mainījies ir tas, ka es neko nelietoju".

"Mana pieeja dzīvei ir saglabājusies tieši tāda pati - es dzīvoju šodienai, un es neko tālu uz priekšu neplānoju. Un tas ir varbūt tāpēc, ka es baidos no atbildības. Bet mana pieeja dzīvei ir tieši tāda pati. Jā, es pārtraucu lietot alkoholu un narkotikas. Šis nav stāsts par pēkšņu apgaismību vai kaut ko tamlīdzīgu," bilst Edijs Klaišis.

"Nav vienotas receptes. Neticu nevienam šim stāstam," tā pār vēlmi pārtraukt lietot atkarību raisošas vielas atzīst Edijs Klaišis. "Manējā? Tieši tāda pati kā visiem pārējiem, kas ir pārtraukuši. Vēlme pārtraukt. Pēc tam katram tas veids, kā viņš pārtrauc, ir savs. (..) Ļoti, ļoti dažādi tie veidi ir, bet visa pamatā ir paša vēlme. Nezinu nevienu, man ir pietiekami daudz draugu, kas joprojām gan lieto alkoholu, gan narkotikas, gan arī, kuri ir pārtraukuši, bet es nezinu nevienu, kurš būtu pārtraucis kaut kādā piespiedu ārstēšanas ceļā vai tāpēc, ka kāds ar viņu parunā. Viņam pateica - nezinu, šņaukt kokaīnu ir slikti, un viņš pēkšņi pateica - jā, es nezināju, kur jūs ātrāk bijāt? Tā tas nenotiek."

Jautājums varētu būt - kur rast šo vēlmi, šo patieso vēlmi?

Edijs Klaišis: Nedomāju, ka šai lietai būs padoms, kas derēs visiem. Man diezgan bieži zvana pieauguši cilvēki un saka to, ka, nezinu, brālis dzer, vīrs dzer, nezinu, sieva dzer. Ko darīt? Šis skanēs baigi skarbi no manas puses, bet es vienmēr saku: neprasiet man padomu. Esmu vissliktākais padomdevējs. Es varu padalīties savā pieredzē. Un mana pieeja ir tāda: nu, radio nedrīkst un nevar tā izteikties, kā es parasti to saku, bet es centīšos pareizāk. Tas būtu - novērsieties vai kaut kā tamlīdzīgi. Jo, ja visu laiku ir šī drošības spilvena sajūta, tā nemitīgā glābšana un šī drošības spilvena radīšana, tas liek turpināt. Viss ir baigi forši, lai kāds pārnāktu, lai kāds arī nebūtu, tu būsi apčubināts, tev no rīta būs brokastis un viss pārējais. Kad ir vajadzīgi cilvēki, kad ir vajadzīgs atbalsts? Tad, kad tiešām pārtrauc lietot, jo tad ir vajadzīgs šis atbalsts un cilvēku blakus. (..) Bet tāda visu laiku auklēšanās... nu ne ar ko. Tas ir tāds, uz riņķi visu laiku ies.