Militārais analītiķis Igors Rajevs: Emocijām karā absolūti nav vietas

Mūsu šī vakara viesis Monopolā ir dzimis starp Saules un Mēness aptumsumu un šobrīd ar savu personības spēku un labu intuīciju runā par to, ko cilvēki nespēj izmest no galvas ikdienas solī – karu Ukrainā. Latviešu militārpersona, Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedis un militārais analītiķis Igors Rajevs.

"Emocijām karā absolūti nav vietas," atzīst Igors Rajevs, analizējot šobrīd situāciju Ukrainas karā.

Runājot par izskanējušajiem minējumiem, ka jūnija otrajā pusē varētu būt pozitīvas izmaiņas par labu Ukrainai,

Igors Rajevs atzīst, ka pozitīvākais, ko var pateikt, - uz jūnija beigām krievu uzbrukums apstāsies. 

"Tas ir vispozitīvākais, kas uz doto brīdi varētu notikt. Vai uzbrukums aizies pa tālu, tālāk nekā krievi var atļauties.

Tā ir otra lieta, kas ir mānīga, ka viena puse visu laiku uzbrūk, uzbrūk, un pēkšņi viņi dabū un atkāpjas atpakaļ uz pozīcijām, kas bija pirms diviem, trim mēnešiem. Tas ir kā hokejā, jūs ejat uz priekšu, uzbrūkat, tad iestrēgstat pretinieka zonā, ripa tiek izsviesta un viens pret vienu izskrien pretinieka spēlētāji un iemet golu. Tāpēc nevar aizrauties un iet pa tālu," skaidro Igors Rajevs. "Neapdomāts risks bieži beidzas ar zaudējumu kaujas laukā. Visu laiku jāskatās, kas notiek, visu laiku jāvērtē situāciju, visu laiku jādomā.

Kara laikā ir trīs lietas: vienmēr jāēd, kad vari paēst, vienmēr jāguļ, kad vari pagulēt, jo nezini, kad būs nākamā reize, kad to varēsi darīt, un visu laiku ir jādomā, īpaši komandieriem, kas komandē savus karavīrus.

"Katrai paaudzei ir zināmā veidā jāizcīna savs karš. Tas nav obligāti karš frontes līnijās, bet ir kaut kādas cīņas, kuras tad ir jāveic. Sanāk tā, ka dažreiz dažas paaudzes ir nogulējušas savas cīņas. Arī mēs zināmā mērā gulējām sešdesmitos, septiņdesmitos, astoņdesmitos gadus," atzīst Igors Rajevs. "Nevar gulēt tikai uz lauriem par bijušām uzvarām, par to, cik braši mēs cīnījāmies tur, cik labi karavīri mēs bijām tajā vietā un cik labi karavīri mēs bijām, teiksim. pagājušā karā.

Pagājušā kara karavadoņi un karavīri neuzvar nākotnes karus. Nākotnes karam ir jāgatavojas katru dienu armijā dienot, gan komandieriem, gan karavīriem. Tagad jau visi saprot, ka tas ir ne tikai armijas jautājums, bet arī visas tautas jautājums un arī tautas gribas jautājums.

Ukrainā mēs redzam, ka ne tikai jau karavīri karo, mēs redzam arī to milzīgo atbalstu no civiliedzīvotājiem, mēs redzam, kā darbojas arī visi pārējie dienesti. Politiķi paliek politiķi, bet arī šeit redzam, ka Zelenska kungs darbojās, es domāju daudz labāk, nekā jebkurš bija gaidījis, ka viņš darbosies tajā amatā, kur tagad atrodas."

Vērtējot Krievijas armiju, ko savā ziņā pats iepazinis padomju dienesta laikā, Igors Rajevs atzīst, ka ar vārdu bardaks var raksturot ne tikai Krievijas armiju.

"Eksistē vispār armijas bardaks kā tāds, neatkarīgi no tā, kādā armijā. Ticiet man, pat Vatikānā armijā ir bardaks. Tur ir mazāk bardaka, jo armijai ir ļoti maziņa," bilst Igors Rajevs. "Patiesība, jo lielāka armija, jo lielāks bardaks. Jo mazāka kontrole, iespēja izkontrolēt visas lietas un organizēt visu tādā veidā, lai tas būtu loģiski, pareizi un efektīvi. Bet, jā, krievu armija izceļas ļoti daudzās vietās. Galvenā problēma krievu armijā ir tāda, pēc maniem uzskatiem, tas nav bardaks, bet tā ir totālā neuzticēšanās saviem padotajiem un vispār jebkura līmeņa komandieriem."

Lai arī armijas sistēma šajā valstī nav pievilcīga, viņš norāda, ka nevajag par zemu novērtēt Krievijas karavīrus.

"Viena lieta, ko mēs redzam, un tas ir tas, kāpēc es neesmu tik īpaši optimistiski par to, kas arī iet tagad Ukrainā. Viena lieta, kas krieviem tomēr piemīt, patīk mums tas vai nē, viņi tomēr labi karavīri. Viņi ir labi cīnītāji un viņi proti nepadoties un prot vienalga līst uz priekšu un cīnīties tālāk, ja pat jūs viņu sasitat," vērtē Igors Rajevs. "Saka, ka kautiņš sākās ne tad, kad jūs nostājaties un apsaukājat viens otru un vienreiz iesitāt. Kautiņš sākās, kad tev sasita degunu, notrieca tevi uz zemes, tad ir jautājums, vai nu tu pacelies un tagad sit pretī, vai paliec gulēt un čīkstēt tajos dubļos un savās asinīs. Problēma ir tā, ka krievi diemžēl ir tie pirmie un tāpēc

pret viņiem cīnīties ir ārkārtīgi grūti, un mēs tagad redzam, ka krievu armija ar visu to bardaku, kas viņiem ir, ar visām problēmām apgādē, ar visām morālām problēmām vispār, kāpēc viņi cīnās šajā karā, mēs redzam, ka, neskatoties uz to visu, viņi tomēr iet uz priekšu. Un viņi tomēr atrod sevī spēku iet uzbrukumus, un tāpēc uzvara pār viņiem nebūs viegla."

Latviešu militārpersona, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rezerves pulkvedis un militārais analītiķis Igors Rajevs ir skolojies Maskavas karaskolā un koledžā Amerikā. Dienējis padomju armijā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgriezies dzimtenē un turpmāko savu dienestu saistījis ar Latvijas armiju.

Igoram ir ievērojama pieredze militārajās lietās, jo ar Latvijas armiju saistīts kopš 1996. gada. Viņš veicis daudz nozīmīgu darbību bruņoto spēku attīstīšanā, piemēram, rakstījis militāro plānu Latvijas iestājai NATO, izveidojis godasardzes rotu un tās rituālu un bijis atbildīgs par Bruņoto spēku transformāciju un pielāgošanu 21. gadsimta vajadzībām.

Igors bijis arī pirmo starptautisko mācību „Baltic Challenge 96” projekta virsnieks, Izlūkdesanta bataljona (tagad 1. kājinieku bataljons) komandieris, Sauszemes kājnieku brigādes komandieris un kontingenta komandieris misijās Irākā un Afganistānā. Par bruņoto spēku attīstīšanu Igors apbalvots ar Viestura ordeni.

Patlaban viņš aktīvi komentē kara norisi Ukrainā.

Ārpus darba lietām Igors audzina četrus bērnus, nu jau ir arī vectētiņš, kā arī ir karstasinīgs hokeja fans.