Latvijā 1989. gada 1. jūnijā ievieš talonus ziepēm.

Laikos, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa, deficīts tā bija ikdienišķa parādība, jo valdīja pastāvīgs visdažādāko preču deficīts.

Patiesībā Padomju Savienība visā savas pastāvēšanas laikā tā arī nekad nespēja pilnībā nodrošināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārtikas un nepārtikas plaša patēriņa precēm. Lai arī deficīts  bija līdzās pastāvošs allaž, taču ap 1988./1989. gadu tas kļuva vispārējs. Veikalu plaukti kļuva aizvien tukšāki, bet rindas pēc tā, kas tajos vēl bija sastopams – aizvien garākas.

Eļļu ugunī ielēja Mihails Gorbačovs, kurš, labu gribēdams, ar 1987. gada 1. janvāri atcēla līdz tam PSRS pastāvējušo valsts ārējās tirdzniecības monopolu. Tas nozīmēja tūkstošiem kooperatīvu, kolhozu, uzņēmumu varēja smaržoto vagoniem vest pāri robežai, visbiežāk uz “draudzīgajām socvalstīm”, piemēram, Poliju. To, ko lēti varēja sadabūt Padomju Savienībā, bet dārgāk par dolāriem un markām pārdot citur. Pretējā virzienā gan tautas patēriņa preces plūda krietni mazāk un to cenas nebija iedzīvotāju vairākumam piemērotas. Visu vēl sliktāku padarīja tā dēvētie pauninieki, kas siroja pa Latviju, izpērkot pirmās nepieciešamības preces tur, kur tās parādījās.

Laiku pa laikam izplatījās dažādas baumas, kas cilvēkiem lika apgādāties ar pārtikas krājumiem nebaltai dienai. Dažs sapirka tik daudz, ka ieviesās kodes un citi pārtikas grauzēji. Krājumus pirka arī tāpēc, ka ar tālsatiksmes vilcieniem Latvijā ieradās „daudzu tautību bērni”, kuri vairumā pirka itin visu un veda uz savām republikām. Un, ja Latvijas iedzīvotājs iegāja veikalā un ieraudzīja, ka pat zobu pastas vairs nav, tad nākamreiz viņš nopirka ne tikai vienu tūbiņu, bet jau desmit. Un atkal – deficīts.  

1987. gada beigās sākās cukura drudzis, kam sekoja ziepes, veļas pulveris, tad sērkociņi, sāls, arī degvīns. Lai mazinātu deficītu un lai katrs pirktspējīgais Latvijas iedzīvotājs varētu kaut cik godīgi iegādāties pirmās, otrās u.c. nepieciešamības preces, tika ieviesta talonu un pircēja vizītkaršu sistēma. Pirmās talonpreces bija cukurs un ziepes, ko normēti, uzrādot pircēja vizītkarti, sāka tirgot 1989. gada 1. jūnijā.

Katram iedzīvotājam mēnesī pienācās četri kilogrami cukura. Daudziem atmiņā arī pret taloniem nopērkamās ziepes, par kurām klīda nostāsti, ka ar tām ārzemēs mazgājot līķus. Bet cilvēki pirka, mazgāja veļu un mazgājās paši.

Nākamajā gadā talonu sistēma pārņēma visu PSRS un skāra praktiski visus preču veidus – no sērkociņiem, sāls un maizes līdz automašīnu piekabēm. Veikalā  bija jāuzrāda pircēja vizītkarte, kas bija derīga preču iegādei tikai attiecīgā rajona robežās. Starp citu vizītkartes atcēla 1992. gada 15. aprīlī. Rīdzinieks laukos pat rupjmaizi nopirkt nevarēja, tieši tāpat kā laucinieks Rīgā.

1990. gadā viena persona, uzrādot pircēja vizītkarti, varēja iegādāties, turklāt daļu preču - tikai pret taloniem, pa kilogramam sāls, putraimu, miltu, baltmaizes, rupjmaizes. Cukuru gan ļāva pirkt trīs vai četrus kilogramus. Tāpat varēja iegādāties ne vairāk par 12 sērkociņu kastītēm, 400 gramus sviesta,  pa puskilogramam siera, krējuma, biezpiena, makaronu, 20 olas, pudeli augu eļļas un divas kārbas konservu... Vīriešu zeķes vienā pirkuma reizē pārdeva ne vairāk kā divus pārus. Toties auzu pārslas, manna un rīsi pienācās tikai bērniem.