1939. gada 1. septembris atnesa radioklausītājiem Lielbritānijā Satraucošas ziņas. Raidsabiedrība BBC Londonā ziņoja: „Šīs dienas galvenais notikums: Vācija ir uzbrukusi Polijai un bombardējusi daudzas pilsētas.

Pulksten sešos šopēcpusdien izziņota parlamenta sēde. Valsts padomes sēdē šopēcpusdien karalis parakstījis pavēli par armijas, flotes un gaisa spēku mobilizāciju. No pusdivpadsmitiem rītā līdz pusdiviem notika Ministru kabineta sēde, kamēr abas Parlamenta palātas aicinātas uz sēdi sešos vakarā.”

Tikām uz ārkārtas sēdi Berlīnē bija pulcējies arī Vācijas Reihstāgs. Ar izsaucieniem „Hail!” deputāti sagaidīja Vācijas vadoni Ādolfu Hitleru. No Hitlera uzrunas: „Dancigā bija un ir vācu pilsēta. Poļu koridors bija un ir vācu zeme. Abām šīm teritorijām par savu kulturālo attīstību jāpateicas vienīgi vācu tautai. Bet Danciga tika no mums atšķelta, un koridora zemes anektēja Polija, un, tāpat kā citās vācu teritorijas austrumos, vācu minoritāte šeit tika apspriesta visnežēlīgākajā veidā.”

Kā visās savās tālaika uzstāšanās par starptautisko attiecību tēmu, arī šajā Vācijas vadonis ņēmās pierādīt, ka Vācija patiesi ir tiekusies pēc problēmas mierīga atrisinājuma, ka visi tās saprātīgie priekšlikumi ir noraidīti un nu neatliekot nekas cits kā cīnīties par savām un savu nabaga apspiesto tautiešu interesēm. Kā situācijas vaininiekus Hitlers iztēloja Lielbritānijas un Francijas vadītājus un, protams, poļus. Polijai Vācijas līderis pārmeta agresiju, acīmredzot ar to domādams pirmkārt tā saukto Gleivicas incidentu, kurā poļi it kā uzbrukuši raidītājam Vācijas teritorijā. Vēlāk gan izrādījās, ka šis incidents ir pašu vāciešu inscenēta provokācija. Hitlers: „Šonakt pirmo reizi poļu armijas karavīri atklāja uguni mūsu teritorijā. Kopš pieciem un 45 minūtēm mēs atbildam ar uguni uz uguni, un kopš šī brīža uz bumbām tiks atbildēts ar bumbām. Ja kāds izmantos cīņā indīgās gāzes, pret to tiks vērstas indīgas gāzes. Ja kāds atkāpjas no civilizēta kara likumiem, viņš var no mums sagaidīt vienīgi to pašu. Es turpināšu šo cīņu vienalga pret ko, kamēr vien Reiha drošība un tiesības nebūs nodrošinātas!”

Var jau būt, ka kādu Hitlera retorikā spēja pārliecināt, taču ne jau valdības Londonā un Parīzē. Britu un franču valstsvīri, kuri pēdējos gados patiešām bija centušies saglabāt mieru ne tikai vārdos, tagad uzskatīja, ka Vācija ir pārkāpusi kritisko robežu. Kara neizbēgamības izjūta arvien pieauga, sevišķi jau līdz ar vācu militārās mašīnas graujošajiem panākumiem Polijā. Izšķirošais brīdis pienāca 3. septembrī. Lielbritānijas un Francijas valdības šai dienā pieteica Vācijai karu.