"Encyclopaedia Britannica" jeb „Britu enciklopēdija” daudzu uztverē joprojām ir universāla uzziņu izdevuma etalons. Britannica pirmā burtnīca nonāca pārdošanā 1768. gada 10. decembrī.

Doma aptvert visas cilvēces zināšanas vienā universālā darbā radusies jau sen, salīdzinoši vēlākos laikos šādus darbus sāka dēvēt par enciklopēdijām; no grieķu vārdiem ‘enkiklios paideia’ – „vispārējā izglītošana”. Kā antīkās vēstures enciklopēdisti minami romieši Marks Terencijs Varrons 1. gadsimtā pirms Mūsu ēras un Plīnijs Vecākais Mūsu ēras 1. gadsimtā, viduslaikos – Seviljas bīskaps Svētais Izidors 7. gadsimtā, Maincas arhibīskaps Rābans Maurs 9. gadsimtā vai dominikāņu brālis Vinsents no Buvē 13. gadsimtā.

Pirmais enciklopēdijas nosaukumu mūsdienu izpratnē ieviesa 16. gadsimta horvātu izcelsmes autors Pāvels Skaličs jeb, latīniskotajā versijā, Pauls Skalīcijs savā Bāzelē izdotajā darbā „Enciklopēdija jeb zināšanas par dažādu, kā sakrālu, tā profānu disciplīnu pasauli”. 1728. gadā savu „Ciklopēdiju jeb Universālo mākslu un zinātņu vārdnīcu” Londonā izdeva Efraims Čemberss. Franču izdevējs Andrē Bretons nolēma izdot Čembersa darba franču versiju, kas galu galā izvērtās par filozofu Denī Didro un Žana Lerona d’Alambēra rediģēto „Enciklopēdiju” 28 sējumos.

Tās tapšanā piedalījās tādi izcili prāti kā Voltērs, Ruso, Monteskjē, fon Holbahs un citi. Izdevums kļuva par pamatu modernajai enciklopēdijas tradīcijai un par īstu apgaismības ideju manifestāciju. Bet kamēr kontinentā Didro un d’Alambēra „Enciklopēdija” ievējoja briestošās Franču revolūcijas vēsmas, Skotijas galvaspilsētā Edinburgā iespiedējs Kolins Makfarkārs un gravieris Endrjū Bells ķērās pie alternatīva un konservatīvāka britu varianta. Tā aizsākās Encyclopaedia Britannica, kuras pirmā burtnīca nonāca pārdošanā 1768. gada 10. decembrī.

Jau 19. gs. otrajā pusē „Britu enciklopēdija” iemantoja universālu uzziņas līdzekļu etalona reputāciju. Tas, protams, ir nosacīts vērtējums, ciktāl, piemēram, vācu „Brokhauza enciklopēdijā” šķirkļu ir vairāk un tie ir plašāki, savukārt Encyclopaedia Americana atzīta par informācijas ziņā nedaudz precīzāku. Tomēr daudzu uztverē „Britu enciklopēdijai” joprojām pieder „bibliotēkas patriarha” tituls, kuru tai savulaik piedēvējis žurnāls Time. Tas notika 1933. gadā, kad klajā nāca Britannica 14. izdevums.

Tolaik „Britu enciklopēdija” bija pirmā pasaulē, kas ieviesa regulāras pārdrukāšanas praksi, pēc grafika atjauninot izdevuma šķirkļus. Šādā veidā 14. izdevums turpināja iznākt līdz 1974. gadam, kad tika sagatavota pēdējā – 15. redakcija. Tai arī lemts palikt pēdējai, jo 2012. gada martā izdevēji paziņoja, ka pārtrauc drukātā izdevuma klajā laišanu un turpinās darbu tikai pie Encyclopaedia Britannica digitālās versijas. Šim tīmekļa resursam šobrīd ir apmēram 120 000 pastāvīgi atjaunojamu šķirkļu, kas teju divas reizes pārsniedz šķirkļu skaitu drukātajā versijā.

Pagājušajos divos ar pusi gadsimtos Britannica autoru vidū bijuši rakstnieki Volters Skots, Džordžs Bernards Šovs un Aizeks Azimovs, fiziķi Marija Kirī un Alberts Einšteins, ķīmiķis Hemfrijs Deivijs, ekonomists Tomass Maltuss, psihologs Zigmunds Freids, uzņēmējs Henrijs Fords, maršals Ferdiands Fošs, filozofs un pirmais Čehoslovākijas prezidents Tomāšs Masāriks un prominentais boļševiks Ļevs Trockis.