1503. gada 10. maijā Kristofors Kolumbs atklāj Kaimanu salas. Sākumā kolonizatori tās nosauca par bruņurupuču salām, jo tajās tiešām ir ļoti daudz bruņurupuču. Taču tiklīdz eiropieši izkāpa krastā, viņi apjauta, ka plēsēju ir vairāk nekā bruņurupuču. Tā ar laiku salas sāka saukt par Kaimanu salām.

 

Kaimanu salas atklāja Amerikas atklājējs Kristofors Kolumbs savā pēdējā ekspedīcijā. Viņš ceturto reizi saposa kuģus lielam peldējumam, lai mēģinātu tomēr atrast ceļu uz Āziju. Kolumbs bija pārliecināts, ka kuģojot tālāk aiz Kubas un Jamaikas, vajadzētu parādīties ceļam uz īsto Indiju. Taču šī brauciena laikā Kolumbs saprata, ka indiāņiem bija taisnība, aiz salām ir neizbraucama pāreja uz lielajām jūrām, kurās nemaz tik vienkārši iekuģot nevar. Klusā okeāna atklāšana un ceļš uz Dienvidaustrumāziju bija jāatstāj citiem konkistadoriem.

Kaimanu salas Kolumbs uzgāja nejauši. Viņa kuģi pietuvojās salām 1503. gadā. Kolumbs zināja par šo salu esamību, taču uz kopējo atklājumu fona tās palika neizpētītas. Pārāk mazas bija salas, lai domātu, ka uz tām izdosies atrast milzīgas bagātības. Tagad, meklējot ceļu uz Āziju, Kolumbs nolēma apskatīt salas, kurās bija ļoti daudz bruņurupuču. Tas arī bija iemesls, kāpēc Kaimanu salas sākumā nosauca par Las Tortugas – Bruņurupuču salas. Bet tiklīdz jūrnieki izkāpa krastā, tā viņiem kļuva skaidrs, salas ir nevis apsēstas ar bruņurupučiem, bet gan ar plēsējiem reptiļiem. To tiešām salās bija tik daudz, ka tās vēlāk nosauca par godu kaimaniem.

Taču Kolumbs bija pārāk aizņemts ar lielākiem plāniem, lai domātu par Kaimanu salu pārsaukšanu vai to nākotni. Tās, protams, nonāca Spānijas karaļa valdījumā, bet liela jēga no salām nebija. Laiku pa laikam tās izmantoja kā pieturas punktu kuģiem, lai atjaunotu ūdens un pārtikas krājumus. Tikai zināms, ka 23 gadus pēc Kolumba izkāpšanas Kaimanu salās, tās no Bruņurupuču salām pārsauca par Lagartos jeb Aligatoru salām. Vēlāk jau šo nosaukumu pielaboja, norādot, ka salās vairāk dzīvo aligatoru paveids kaimani.

Kaimanu salas ilgus gadus bija neapdzīvotas. Tās nebija ceļā tik lielām ekspedīcijām, lai salās nometinātu kolonizatorus vai lai tajās ievestu un uzglabātu kādas preces vai dārglietas. Lielākā kustība Kaimanu salās sākās līdz ar Anglijas jūrnieka Frensisa Dreika parādīšanos. Tieši Dreiks savus sirojumus Karību jūrā saistīja ar Kaimanu salām. Tās viņam derēja kā lieliska piestātne ceļā uz lielākiem mērķiem. Ap 1586. gadu pamazām salās sākas apdzīvotība.

Svarīgi atcerēties, ka izslavētā pirātu sala Tortuga, kuras nosaukums arī saistāms ar bruņurupučiem, bija pie Haiti. Kaimanu salas nekad nebija pirātu miera osta. Taču Kaimanu salas piesaistīja jūras laupītājus, jo tās bija neapdzīvotas. Kaperu uzbrukumi lika meklēt mazas saliņas, uz kurām paslēpties.

1670. gadā Kaimanu salas nonāca britu pārraudzībā. Tās iekļāva Jamaikas protekcijā. Salu slavenākā leģenda arī ir saistāma ar Anglijas monarhiju. 1794. gadā pie lielākās no salām uz rifiem uzskrēja 10 kuģi. It kā uz viena no tiem bija kāds karaliskās ģimenes loceklis. Par godu sava radinieka izglābšanai, Anglijas karalis Džordžs III esot izdevis rīkojumu, atbrīvot Kaimanu salās dzīvojošos no kara klausības un nodokļiem. Protams, šī leģenda ir pilnīgas blēņas, ja Kaimanu salās nebūtu jāmaksā nodokļi, tajās dzīvotu ļoti daudz dažādu tirgotāju.

Taču tas, kas kādreiz nav izdevies, nenozīmē, ka nevar izdoties citā laikā. Mūsdienās Kaimanu salas ir plaukstoša ofšoru zeme, uz kuras 50 tūkstošiem iedzīvotāju ir reģistrēts vairāk nekā 100 tūkstoši uzņēmumu. Turklāt, starp šiem uzņēmumiem 500 ir bankas un 800 ir dažādas apdrošināšanas kompānijas. Kaimanu salām īsti jau arī nav nekā ko eksportēt. Salās ierodas liels daudzums tūristu, bet ārpus tūrisma Kaimanu salās var eksportēt tikai bruņurupuču gaļu un haizivju ādas. Valsts importa rādītāji liecina, ka izdevumi mērāmi 800 miljonos, bet eksportā ieņēmumi ir tikai 2,5 miljoni dolāru.