Tibeta, kura 20. gadsimta pirmajā pusē tiecās iegūt neatkarību, 1951. gadā bija spiesta atzīt komunistiskās Ķīnas virsvaru. Tomēr Tibetā gruzdēja pretestība, un tā izlauzās plašos nemieros, kuri uzliesmoja Tibetas galvaspilsētā Lhasā 1959. gada 10. martā. Sacelšanos ātri apspieda Ķīnas armija, savukārt Tibetas garīgais valdnieks Dalailama XIV šo nemieru laikā devās trimdā, no kuras nav atgriezies joprojām.

20. gadsimta pirmajā pusē Ķīna piedzīvoja ilgstošu pilsoņkara un Japānas invāzijas periodu. Šai laikā no agrākās Cjinu impērijas tiecās atdalīties nomaļu teritorijas, tai skaitā Tibeta. Tomēr vairākas desmitgades de facto neatkarīgā valsts tā arī neieguva starptautisku atzīšanu, un kad 1949. gada beigās Ķīnas pilsoņkarā uzvarēja Mao Dzeduna vadītie komunisti, viņi steidzās atjaunot savu varu arī pār Tibetu. Pekinas sākotnējiem diplomātiskajiem pūliņiem bija maz panākumu, un sekoja spēka demonstrācija. 1950. gada oktobrī apmēram 20 000 Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas karavīru iebruka strīdus teritorijā, kuru pilsoņkara laikā bija kontrolējusi Tibeta, un ātri izklīdināja tur izvietoto 8500 vīru lielo Tibetas armijas kontingentu.

Apmēram mēnesi pēc šī notikuma par Tibetas valdnieku oficiāli tika kronēts Dalailama XIV, tobrīd piecpadsmit gadus vecs pusaudzis. Viņa vadītā Tibetas valdība tad arī pieņēma Ķīnas uzspiesto t.s. „Septiņpadsmit punktu vienošanos”. Tibeta atzina sevi par Ķīnas sastāvdaļu, ielaida savā teritorijā Ķīnas Tautas atbrīvošanas armiju un nodeva Pekinas ziņā ārlietas. Savukārt komunistu valdība apņēmās nemainīt Tibetā pastāvošo pārvaldes struktūru, ticības brīvību un neuzspiest Tibetai sociālās reformas. Arī Dalailama palika „savā vietā”. 1955. gadā viņš pat apmeklēja Pekinu, tikās ar Mao Dzedunu un tika ievēlēts par Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku.

Tomēr, ja pašā Tibetas autonomijā viss pagaidām palika pa vecam, tad tai pieguļošajos apgabalos, kuros arī dzīvoja tibetieši, sociālistiskie pārkārtojumi ritēja pilnā sparā. Varas īstenotā lopkopju dzimtām gadsimtiem piederējušo zemju nacionalizācija izraisīja bruņotu pretošanos, kas 1957. gadā pārauga īstā partizānu karā, un nākamajā gadā tas pārsviedās arī uz atsevišķiem Tibetas autonomijas rajoniem. Šajā situācijā pietika ar sīkumu, lai uzliesmotu plaši nemieri.

1959. gada marta sākumā Tautas atbrīvošanas armijas kontingenta vadība uzaicināja Dalailamu XIV apmeklēt kādu kultūras pasākumu armijas mītnē ārpus galvaspilsētas Lhasas. Paklīda, iespējams, pamatotas runas, ka okupanti grasās nolaupīt valdnieku, un noteiktajā datumā – 1959. gada 10. martā – pie dalailamas pils salasījās pūlis, lai neļautu viņam pamest rezidenci. Drīz parādījās arī lozungi par Tibetas neatkarību; ļaudis sāka izrēķināties ar ierēdņiem, kurus uzskatīja par Pekinas kolaboracionistiem, cēla barikādes. Vairākas nākamās dienas gan ķīniešu armija, gan nemiernieki savilka spēkus ap Lhasu, kur turpinājās demonstrācijas.

Protams, ka arī šajā gadījumā spēki bija gaužām nevienlīdzīgi. Tika nolemts, ka dalailamam jādodas trimdā, un naktī no 17. uz 18. martu garīgais valdnieks ar nelielu svītu slepeni aizbrauca no Lhasas un devās uz Indiju. 20. martā ķīniešu apšaudīja pilsētu ar artilēriju un nākamajā naktī uzsāka tās ieņemšanu. Sīvas ielu cīņas risinājās vairākas dienas. Pēdējo nemiernieku atbalsta punktu – Džokangas klosteri – pēc asiņainas kaujas ieņēma 23. martā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas zaudējumi bija apmēram 2000 vīru, savukārt nogalināto tibetiešu skaitu lēš uz 10 000 – 15 000, lai gan tiek minēti arī daudz lielāki skaitļi. Sacelšanās apspiešanai sekoja plašas represijas, tai skaitā nāvessodi, un metodiska budistu klosteru iznīcināšana. Bruņota pretestība Ķīnas komunistu varai Tibetā turpinājās vēl visu nākamo desmitgadi.