1775. gada 11. aprīlī Vācijā tiek izpildīts pēdējais zināmais nāves sods raganai. Kur un kā savulaik nāves sodus izpildīja Rīgā, vēl pāris gadsimtus pirms Vācijā beidzās raganu nāvessodi.

21. gadsimtā Vācijā sāka reabilitēt personas, kuras viduslaikos sodītas ar nāvi kā raganas. Lai arī lēmumam nav juridiska spēka, jo Vācijas mūsdienu varas iestādēm nav varas atcelt viduslaiku tiesu spriedumus, to pieņēma ar mērķi atjaunot to sieviešu labo slavu, kuras laikā līdz 1775. gadam bija sodītas ar nāvi kā raganas. Vēsturnieki uzskata, ka savulaik nāvessodi Vācijā piespriesti apmēram 25 tūkstošiem sieviešu un arī vīriešiem, kuri notiesāti par burvestībā.

Bet, kā nāves sodus izpildīja viduslaiku Rīgā? Izrādās, ka tas, ko šodien uzskatām par asiņainu nežēlastību bija ikdiena arī mūsu galvaspilsētā.

Šobrīd grūti noticēt, ka pa mazajām Vecpilsētas ieliņām veda notiesāto rindas, bet laukumos, kur tagad mēdzam piesēst un iemalkot kafiju, reiz cirta galvas.

Un, kurš tad to darīja? Skaidrs, ka bende. Rīgas bende dzīvojis netālu no savas darba vietas. Galvas tolaik cirta Rātslaukumā, bet bende dzīvoja Trokšņu ielā, mājā līdzās Zviedru vārtiem.

Starp citu, vairākās Eiropas pilsētās bendes bija apmetušies pilsētu nomalēs. Piemēram, Strasbūras bende šī iemesla dēļ pamanījās kļūt par azartspēļu biznesa pamatlicēju. Tolaik kārtis pilsētā spēlēt bija aizliegts, bet ārpus pilsētas bendes mājā to varēja darīt, un galvu cirtējs to lieliski izmantoja, par izklaižu organizēšanu iekasējot nomas naudu. Tā gan varēja darīt Strasbūras bende, mūsējam te Rīgā esot bijis darba pilnas rokas un blakusnodarbēm vaļas nepavisam nav atlicis. Visa dzīve pagāja pildot tiešos darba pienākumus.

Galvas cirta Rātslaukumā, kur izraka bedri un uzbērumu apklāja ar melnu vadmalu, uz kuras lika stāties nāvei nolemtajam. Par kādiem pārkāpumiem bendem nācās atrotīt rokas, to liecina rēķins, kuru 1594.gada 25.martā pilsētas bende iesniedzis tiesas priekšsēdētājam.

Tajā rakstīts: „Ar zobenu izpildīju nāvessodu Ģertrūdei Hufnerei – 6 markas, izpildīju nāvessodu zemniekam Tomam – 6 markas, nogriezu ausi un izlauzu locekļus zaglim Henriham – 2 markas, izlauzu locekļus zaglim Mincam – 1 marka, izpildīju nāvessodu zaglim Henriham – 6 markas, pakāru zagli Martingu – 5 markas, sadedzināju noziedznieku par neprecīzu malkas svaru – 1 marka 4 šiliņi.” Un paraksts: „Gatavs pakalpot, Martins Guklevens, bende.”

Starp notiesātajiem bija ne tikai zagļi un sīkie blēži, bet arī naudas viltotāji, dedzinātāji un pat neuzticīgas sievas. Jāsaka gan, ka mīļākie vai vīri savas sievas varēja arī apžēlot. Tādā gadījumā mīļākajam bija jāsamaksā vīram-ragnesim 10 sudraba markas un vēl 3 markas pilsētas nodeva.

Vīrs šādam darījumam gan varēja arī nepiekrist, taču visbiežāk kompromiss tika atrasts, un abas puses spēja vienoties.

Īpaši nežēlīgs sods tajos laikos bija paredzēts dedzinātājiem – viņus nosvilināja ar uguni, izrāva mēli un beigās nocirta galvu. Ķermeni atdeva putniem, bet pret galvu izturējās iejūtīgāk – to nekavējoties sadedzināja.

Ar raganām gan nekādu ceremoniju nebija, tās vienkārši slīcināja. Kā vēsta kāda leģenda, upe, kurā slīcinātas raganas, kļuvusi sarkana no asinīm, tādēļ to nosaukuši par Sarkandaugavu. Nāvessodu izpilde notika ne tikai pilsētas centrā, bet arī nomalēs, kas aptvēra apkaimi starp tagadējo Stabu un Bruņinieku ielu.

Bruņinieku ielas pirmais nosaukums bija Karātavu iela. Bet Stabu ielas vārds radies no karātavu stabiem, kuru kādreiz šeit bijis tik daudz, ka ne saskaitīt. Ja centrā nāvessodus biežāk izpildīja augstdzimušiem rīdziniekiem, tad zemākas kārtas pilsētniekiem no dzīves nācās šķirties nomalē. Katra nāvessoda izpildei tika uzsliets jauns stabs, savukārt veco atstāja, līdz tas sapūst. Nāvessodu izpildīja saullēktā, un par to vēstīja Sv. Jēkaba baznīcas zvana skaņas.

Rātsnama pilsētas bendes amats tika likvidēts tikai 1863. gadā.