1858. gada 11. februārī Lurdas pilsētiņas apkaimē četrpadsmitgadīgā Bernadete Subirū, kā pati apgalvoja, pieredzēja „skaistās kundzes” vīziju. Daudzi uzskatīja, ka meitenei parādījusies Dievmāte Marija, un vēlāk to atzina arī Katoļu baznīca, iedibinot Lurdas Dievmātes kultu.

Lurda ir pilsētiņa Francijas dienvidos, Pireneju pakājē. Mūsdienās šeit dzīvo apmēram 15 000 pastāvīgo iedzīvotāju, taču ik gadus ierodas līdz pat sešiem miljoniem ceļotāju. Visai šai aktivitātei pamatā ir Lurdas Dievmātes kults, kuru ievadījušie notikumi sākotnēji vairumam šķita tīrais blēņu stāsts.

Viss sākās 1858. gada 11. februārī, kad četrpadsmit gadus vecā meldera meita Bernadete Subirū, kopā ar māsu un draudzeni, mežā žagarus lasot, bija aizklaiņojušas līdz Masabjelas grotai Gāves upes krastā. Kā vēlāk stāstīja Bernadete, viņa atpalikusi no biedrenēm un bijusi viena grotas priekšā, kad viņai parādījusies brīnumdaiļa jaunava baltā tērpā ar zilu jostu, katru viņas pēdu rotājusi zelta roze, rokā bijis pērļu rožukronis. Sākumā viņa jutusi bailes, taču kad „kundze” viņu pārkrustījusi, prāts pilnīgi nomierinājies. Bernadete atstāstījusi pieredzēto abām pārējām meitenēm, gan lūdzot neko neteikt pieaugušajiem, bet māsa izpļāpājusies, un abi skuķi no mātes dabūjuši kāvienu – par vazāšanos pa upmalu un pekstiņu stāstīšanu. Māte arī aizliegusi Bernadetei turpmāk iet uz Masabjelu, tomēr bērns tā lūdzies, ka galu galā ceturtajā dienā atkal bijis pie grotas un atkal, kā pats dievojies, sastapis „skaisto kundzi”. No 18. februāra līdz 4. martam meitene nākusi gandrīz katru dienu. 19. februārī meitenei līdzi atnākusi māte, divas radinieces un vēl daži citi ļaudis. Viņi neko nav ne redzējuši, ne dzirdējuši, taču bērna izturēšanās un stāstītais acīmredzot bijis intriģējošs. Valodas izplatījušās vēja ātrumā, un attiecīgi audzis arī skatītāju pulks: 20. februārī viņu jau bijis trīsdesmit, vēl pēc dienas – simts, bet pēc nedēļas jau tūkstotis. Ļaudis urdīja ziņkāre, tomēr daudzi bija gatavi arī noticēt brīnumainajai „skaistajai kundzei”, kurā arvien noteiktāk tiecās saskatīt Jaunavu Mariju. 25. februārī, notikumi ieguva jaunu pavērsienu, kad, parādības vadīta, Bernadete devās grotā, kur mālainajos dubļos ar rokām atraka līdz tam nezināmu avotu. Dažas dienas vēlāk zemniece Katerīna Latapī, kurai pēc traumas bija paralizēta labā roka, nomazgājusies avotā, esot pilnībā atguvusi locekļa kustības spēju, tā kļūdama par pirmo zināmo Lurdas avota ūdens izdziedināto. Var piebilst, ka šodien piesauktais dziedināto skaits sniedzas tūkstošos; Katoļu baznīca gan par pārbaudītiem atzinusi tikai 67 gadījumus. 4. martā, kad noslēdzās Bernadetes ikdienas gājieni uz Masabjelu, tur jau pulcējās deviņus tūkstošus liels pūlis. Ļaudis turpināja plūst arī nākamajās dienās un nedēļās, līdz jūnijā Lurdas mērs lika grotu nožogot, nolika pie tās žandarmus un noteica naudas sodu par šīs vietas apmeklēšanu.

Katoļu baznīcas attieksme pret notiekošo sākumā bija ļoti rezervēta. Kad vietējais kirē Peiramāls ziņoja bīskapam, ka parādība nosaukusies Bernadetei par „Bezvainīgo Ieņemšanu” – baznīcas dogmātu, par kuru mazizglītotai meitenei nevarēja būt ne jausmas – bīskaps devis norādījumu garīdzniekam turēties tālāk no Masabjelas. Tikmēr ziņas par notikumiem Lurdā izplatījās visā valstī, un 1858. gada oktobrī imperators Napoleons III pavēlēja no jauna atvērt grotu tautai. Drīz pēc tam arī baznīca uzsāka savu izmeklēšanu un 1862. gadā nāca klajā ar atzinumu, ka Bernadete Subirū tiešām pieredzējusi Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanos, un notikumi Lurdā ir jāuzlūko kā Dieva darbs. Bernadete kļuva par mūķeni, nodzīvoja līdz 35. mūža gadam, bet 1933. gadā tika oficiāli kanonizēta Katoļu baznīcas svēto kārtā.