Uzbrukuma operācija, kuru Krievijas armija īstenoja no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim (pēc jaunā stila), Latvijas vēsturē ieguvusi Ziemassvētku kauju nosaukumu. Latviešu strēlnieku pulku varonība un izturība šais kaujās izpelnījās ievērību gan Krievijā, gan aiz tās robežām.

Ir 1916. gada pēdējās dienas pēc vecā, bet jau 1917. gada pirmās dienas pēc jaunā stila. „Jaunāko Ziņu” frontes korespondent Kārlis Skalbe šais dienās publicē rakstu sēriju „Uz kaujas lauka”: „Šausmīgā kara darbdiena. Piepeši mēs atrodamies viņas priekšā. Mēs ejam uz otro pārsienamo būdu. Tur – kaudzē sakrautas flintes. Kaudze flinšu – no tiem, kuru vairs nav. Tur staigāja Dieva dēli, dvēselītes lasīdami… Mēs ejam pa kaujas lauku, kad eņģeļi jau ir aizgājuši un dvēselītes aiznesuši. Atkal mēs atrodam kaut kur kritušus strēlniekus, kuri rindā guļ zem saviem pelēkajiem mēteļiem. Kāds sargs ar flinti pār plecu klusi staigā viņiem garām. No šīm vaska dzeltenām pierēm dvēselītes jau ir paņemtas, un mēs redzam tikai miroņus, kuriem iet garām bargā, nemīlīgā kara darbdiena. Un tomēr – kā guļ šie latviešu vīri! Rokas enerģiski savilktas dūrēs viņi tur vēl uz krūtīm. Es apbrīnoju viņus pat šai nāves pelēkumā, kad viņi guļ, pie malas novākti, itin kā kaudzē saraustas rudens lapas.”

Krievu 12. armijas uzbrukums pie Rīgas, kas mūsu dzimtenes vēstures stāstā ieguvis Ziemassvētku kauju nosaukumu, ilga (pēc jaunā stila) no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim. Militārie rezultāti: daži kvadrātkilometri iegūtas teritorijas, 1000 vācu karagūstekņu, daudz trofeju. 26 000 kritušo un ievainoto – no tiem 9 000 latviešu strēlnieku.

Stāsta Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis: „Pirmais pasaules karš ir ļoti asiņains karš, un visas operācijas ar minimāliem teritoriāliem, ar minimāliem taktiskiem ieguvumiem nes līdzi milzīgus cilvēciskus zaudējumus. To lielā mērā nosaka pozīciju karš, kad abas pretimstāvošās karaspēka vienības – tas ir gan Rietumu, gan Austrumu frontē līdzīgi – atrodas spēcīgi izbūvētos nocietinājumos, kurus pretiniekam ļoti grūti ieņemt. Strēlniekiem ļoti gribējās ticēt, un viņi arī ticēja, ka mērķis ir ieņemt Jelgavu un atbrīvot tālāk arī Kurzemi. Bet, skatoties vēstures avotos, kļūst redzams, ka krievu armijai šāda mērķa nebija, jo tik lielu operāciju ne viņi gatavoja, ne arī bija spējīgi praktiski sagatavot. Ieņēma Ložmetējkalnu un tam pieguļošo teritoriju, bet mēs redzam, ka tā ir vienīgā teritorija tajā laikā, no kuras vācieši spēja apšaudīt Jūrmalu, spēja apšaudīt Slokas dzelzceļu, tā pakļaujot apdraudējumam visas krievu armijas piegādes Jūrmalas frontei pie Ķemeriem un Slokas.

Karavīriem nācās cīnīties ļoti grūtos apstākļos. Strēlniekiem nācās vairākas dienas ļoti lielā salā – janvāra beigās sals sasniedza pat –36 grādus – cīnīties atklātā laukā, kad jau ieroči pārstāj darboties, munīcija nesprāgst. Strēlnieki tomēr nepameta savu uzdevumu, nepameta kaujas vienību, neatteicās šos uzdevumus pildīt, un varbūt arī tieši šīs izturības dēļ latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas ir tās pieminēšanas vērtas, un to apliecina arī pēc kaujām iznākušie preses izdevumi ne tikai Krievijas impērijā, kur latviešu strēlnieku varonība un izturība tiek cildināta un atzīta.”

Patiesi, daudzi Rietumeiropā šais 1917. gada dienās pirmo reizi uzzināja par tādu latviešu esamību. Iespaids, kādu par mūsu tautu pasaulei šais dienās radīja latviešu streļķi, bija izcils. Viņi bija kļuvuši tie, par kuriem Aleksandrs Čaks reiz rakstīs:

„Jūs,

Zēni

No Noredeķu priedēm,

No Zvaigžņu un Rēveles ielām,

Tā kā jūs agrāk

Logus un zvirbuļus

Šāvāt ar lingu

Un zvejojāt mailītes ostā,

Tagad sev

Zvejojat pasaules slavu,

Brīvību tautai

Un lingojat sirdis,

Kas kļuvušas vecas!”