12. aprīlis ir diena, kad 1972.gadā mūžībā aizgāja cilvēks, kura vārds ierakstīts Latvijas futbola vēsturē, tas ir Alberts Žanis Šeibelis.

Alberts Šeibelis nāk no Sabiles, kur viņš dzimis 1906. gada 27. decembrī būvuzņēmēja Oto Šeibeļa un viņa sievas Dora ģimenē. Zēnu nosauca par Albertu Žani. Pēc gada ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Alberta tētis aizgāja Pirmajā pasaules karā un tā arī nepārnāca.

Pirmo reizi futbola bumbu Alberts esot ieraudzījis astoņu vai deviņu gadu vecumā. Tas bija laiks, kad bumbu dzenāja katrā brīvā laukumā. Un viens no tādiem laukumiem atradās Ķieģeļu ielas pļavās,

kur vēlāk uzcēla Jaunatnes kristīgās savienības sporta laukumu. Tur jaunie sportisti varēja parādīt savas spējas.

Albertam tai laikā bijis liels prieks būt par bumbas padevēju aiz vārtiem, un tieši tur viņš pats spēris pirmos soļus kājas bumbas savaldīšanā. Iespējams, tieši tur un tad dzima Alberta sapnis iekļūt kādā futbola komandā. Sapnis piepildījās un jau vienpadsmit gadu vecumā, iesaistoties zēnu komandā “Jākor”, Alberts trenējies Esplanādē un laukumā aiz Nacionālā teātra. Šie gadi, tā dēvētājā Esplanades skolā, uzskatāmi par Alberta karjeras sākumu sportā. Bet nopietni futbolu spēlēt Šeibelis sāka septiņpadsmit gadu vecumā, nokļuva Rīgas futbola klubā.

Jau pēc diviem gadiem, kas viņš spēlēja kluba otrajā sastāvā, saņēma uzaicinājumu uz Latvijas izlasi un pirmo spēli aizvadīja 1925. gada augustā pret Somiju. Pirmos vārtus guva vēl pēc gada spēlē pret Zviedrijas izlasi, kas notika 1926. gada jūlijā.

Alberts Šeibelis Latvijas valstsvienībā spēlēja līdz par 1937. gadam, kļūstot par ilggadīgāko pirmskara izlases spēlētāju, izlases sastāvā aizvadot 54 spēles, gūstot 14 vārtus. Ilgus gadus tieši Šeibelis bijis Latvijas futbola izlases kapteinis.

Sarkanamatainais Sabilē dzimušais 'Šimelis', kā viņu sauca komandas biedri, savulaik bija Latvijas vislabākais bumbas tehniķis, kuram reizēm laukumā paticis izstrādāt kādus kumēdiņus, piemēram, paķircināt tiesnesi, paskaļāk uzsaukt komandas biedriem vai aizrādīt pretiniekiem. Tieši tāpēc Alberts nereti iekūlies nepatikšanās. Reizēm viņam pietrūcis izturības, bet neraugoties uz to, Šeibelis futbola laukumā bijis allaž bīstams. Viņš kā pirmais Latvijas izlases futbolists uzvilcis valstsvienības tērpu piecdesmit reižu. Tas notika 1937. gada 25. jūlijā, kad Rīgā mūsējie spēlēja ar Vācijas komandu.

Ja runājam par neaizmirstamiem mirkļiem Latvijas futbolā, tad Šeibelis par to rūpējies nepaguris. Neviens, kurš redzējis viņu futbola laukumā, to nevarot aizmirst. Ar savu spēles gudrību Alberts Šeibelis nopelnīja titulu “lapsa Rīgas vilku vienpadsmitniekā”. Un ar tādu lapsas gudrību Alberts spēlēja nacionālajā vienībā. Alberts Šeibelis vārtus guva no tik neparastām situācijām un tie panākti tik akrobātiski, ka jāšaubās, vai viņš daudz ko no tā spētu atkārtot, bet, kā atzīst futbola zinātāji, tad tieši tāpēc jau viņas sasniegtais Latvijas futbolā ir tik vienreizējs un neatkārtojams, ka nav domāts atdarināšanai.

1939. gadā Alberts Šeibelis izdeva pašu pirmo oriģināldarbu latviešu futbola literatūrā “Futbols. Teorija, taktika, tehnika”, kurā viņš apkopojis paša uzkrāto pieredzi futbola laukumā, kā arī aprakstījis dažādas ar futbola taktiku saistītas atziņas.

Otrā pasaules kara laikā Šeibelis ar ģimeni emigrēja uz ASV, kur turpināja spēlēt futbolu amatieru līmenī, bet vēlāk kļuva Mineapolisas futbola kluba treneri. Alberts Šeibelis mira 1972. gada 12. aprīlī, bet viņa vārds turpina dzīvot šeit Latvijā, jo 2001. gadā dibināts futbola klubs “Alberts”, kas vēlāk pārveidots par Jura Docenko futbola skolu “Alberts”. Šobrīd JDFS “Alberts” ir Latvijas futbola federācijas akreditēta futbola akadēmija, kuras pieaugušo komanda piedalās Latvijas futbola pirmās līgas čempionātā, bet dažāda vecuma jaunieši Latvijas Jaunatnes futbola čempionātā un Rīgas jaunatnes futbola čempionātā.

Attēlā: Latvijas un Lietuvas futbola izlase 1928.gadā.