Pasaulē 12. decembrī atzīmē piparkūku mājiņu dienu, tāpēc atzīmējot šo notikumu ielūkosimies, ko vēstures fakti mums vēsta par piparkūku rašanos.

Grūti iedomāties, ka šis ēdiens pirms 5000 gadiem bijis tik īpašs, ka ar to mieloja tikai dievus vai pārdeva aptiekās kā zāles. Piparkūkas bija tik dārgi cepumi, ka bija pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Jā, Tuvajos Austrumos aromātiskos un garšvielām bagātos cepumus zina jau teju 5000 gadu, kamēr Eiropa tos iepazinusi vien pirms 1000 gadiem.

Par piparkūku dzimteni uzskata Tuvos Austrumus. Tur ļaudis no visas sirds ticējuši, ka piparotajiem medus raušiem piemīt īpašs spēks un tos izmantojuši, lai atvairītu dēmonus, pielabinātos dievībām, un tos deva līdzi mirušajiem aizsaulē. Medus cepumi bija dārgs un neparasts gardums, tos varēja atļauties augstdzimuši ļaudis tempļos un faraonu galmos. Piparkūku slava nonāca līdz Romas impērijai, kur turpinājās to kulta tradīcija – medus cepumus ziedoja dievībām.

Eiropā piparkūkas pazīstamas kopš 992. gada, kad Francijā to pagatavošanu sāka mācīt armēņu mūks Nikopoles Gregorijs. Mūki piparkūkas gatavojuši eņģeļu un svēto formās, un šīs piparkūku formas saglabājušas popularitāti līdz pat mūsdienām.

Gadsimtiem ilgi pipari bija dārgas garšvielas, kuras lietot varēja atļauties tikai turīgi pilsoņi. Turklāt tas bija statusa jautājums: ja saimnieki šo garšvielu varēja atļauties, tad arī viesiem to bija jāļauj sajust, gan ceļot priekšā piparotus cepumus, gan arī vīnam kādu piparu klāt piešaujot.

Pirmie 14 oficiāli atzītie piparkūku cepšanas meistari Eiropā savu amata ģildi izveidoja 1643. gadā Vācijā. Divus gadus vēlāk tika izdoti speciāli "piparkūku statūti", kas strikti reglamentēja ar piparkūkām saistītos jautājumus un, piemēram, noteica, ka pārdot piparkūkas ir tiesības tikai tiem, kam pieder sava krāsns.

Viena no šo cepumu īpatnībām bija tiem pievienotais ingvers, tāpēc tos sauc arī par ingvera maizītēm. Ingveru pazina arī Senajā Grieķijā, paralēli citām īpašībām tam piemita spēja paildzināt ēdiena mūžu. Tās ir sastāvdaļas no visiem zemes nostūriem, un tas arī noteica piparkūku lielo dārdzību sendienās.

Piparkūku sastāvā neatsverama nozīme ir garšvielām. Tām izmanto kanēli, muskatriekstu, krustnagliņas, ingveru, kardamonu, koriandru, melnos piparus, smaržīgos piparus un pūdercukuru.

Anglijā 15.gadsimtā veidojās gadatirgu kultūra, un piparkūkas gadatirgos bija vienmēr. Tās gatavoja visiem svētkiem, tikai to forma noteica piederību kādam no tiem, piemēram, rudenī piparkūkas veidoja putnu vai olu formā, Lieldienās tās bija apaļas vai pogu formā.

Pirmie piparkūku cilvēciņi radās Anglijas karalienes Elizabetes I valdīšanas laikā, kad viņa lūdza, lai uz svētkiem tiktu izgatavoti piparkūku cilvēciņi par godu viņas viesiem, kuriem šīs piparkūkas dalīja

Savukārt piparkūku mājiņa radās 19. gadsimtā, ļaudīm iedvesmojoties no Hansa Kristiana Andersena pasakas "Ansītis un Grietiņa".

Klasiskā angļu piparkūka ir bieza un blīva, dažkārt cepta kā maizes kukulis. Tajā izmantotas sinepes, pipari, rozīnes, āboli vai rieksti. Anglijas ziemeļos vairāk populāri ir kraukšķīgi piparkūku cepumi ar auzu pārslām.

Franču piparkūkām būs izteikta medus garša un parasti receptē neizmanto iesala ekstraktu. Vācijā izplatītas gan cietās un kraukšķīgās, gan mīkstās piparkūkas.

Norvēģija un Zviedrija lepojas ar krāšņi dekorētām piparkūkam. Tās ir bagātīgi greznotas, jo paredzētas ne tikai baudīšanai, bet nereti svētku gaidīšanas laikā ar tām rotā logus.

Un vēl Zviedrijā ir jauka tradīcija, kad piparkūka jāieliek plaukstā un jāievēlas vēlēšanās. Tad ar otru roku ir jāmēģina piparkūku pārlauzt. Ja tā pārlūzīs trīs daļās, vēlēšanās piepildīsies.