Kad bijušais politieslodzītais Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja savu pirmo stāstu, viņš kļuva par padomju literatūras spīdekli. Tomēr jau drīz rakstnieks izrādījās režīmam bīstams. Konfrontācija beidzās ar arestu 1974. gada 12. februārī un izraidīšanu no Padomju Savienības.

"Lielās valsts bezatbildīgie valdītāji! Jūs, šķiet, esat sākuši saprast - garīgajā cīņā nogalināts pretinieks ir bīstamāks nekā dzīvs. Bet jūs vēl neesat sapratuši, ka līdz ar "GULAGa arhipelāga" publikāciju ir situsi jums liktenīgā vēstures stunda. Jūs vēl neesat sapratuši, ka pret jums ir cēlušies desmiti miljonu noslepkavoto. Viņi jau sen klaudzina pie mūsu dzīves durvīm, tikai līdz šim nebija neviena, kas atvērtu. "GULAGa arhipelāgs" ir apsūdzības akts, ar kuru tiek atklāts cilvēku cilts tiesas process pret jums." Tā disidents un pareizticīgais teologs Ļevs Regelsons 1974. gada martā atļāvās rakstīt Padomju Savienības valdības locekļiem, reaģējot uz rakstnieka Aleksandra Solžeņicina izraidīšanu no PSRS.

Ļevs Regelsons nepārspīlē, sakot, ka tieši Aleksandrs Solžeņicins pavēra durvis šausminošajai patiesībai par staļiniskajām represijām, kuras līdz tam slēpa padomju režīma uzturētā noklusēšanas siena. Padomju lēģeru sistēmu, kas kļuva par rakstnieka daiļrades tematisko asi, viņš bija iepazinis uz savas ādas. 1945. gadā ar ordeņiem apbalvotais artilērijas kapteinis Solžeņicins tika notiesāts uz astoņiem gadiem ieslodzījumā par slepenas informācijas izpaušanu un kontrrevolucionāru darbību, lai gan faktiski viņa vaina bija tikai neglaimojoši izteikumi par padomju diktatoru Staļinu kara cenzūras pārtvertās privātās vēstulēs. 1953. gadā atbrīvots un 1956. gadā reabilitēts, Aleksandrs Solžeņicins 1963. gadā publicēja stāstu "Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē". Tas bija līdz tam nepieredzēti spilgtu liecinājums par staļinisko represīvo sistēmu "no iekšpuses". Pēc publikācijas autors sāka saņemt milzumu lasītāju vēstuļu ar lēģeru pieredzes izklāstiem - sāka veidoties plašā un šausminošā mozaīka, kas vēlāk tika sakausēta dokumentāli beletristiskajā lieldarbā "GULAGa arhipelāgs".

Publicēt "Arhipelāgu" kādā padomju izdevniecībā nebija cerību. Arvien vairāk tika ierobežotas Solžeņicina iespējas izdot arī daudz nekaitīgākus sacerējumus, bet 1965. gadā Valsts drošības komiteja konfiscēja daļu no rakstnieka arhīva. Staļina laiku grandiozā represīvā mašinērija bija demontēta, tomēr totalitārisms pastāvēja joprojām, un darbi, kas vēstīja par represijām, grāva pārāk daudz oficiāli uzturētu mītu un lika apšaubīt pašu padomju sistēmas leģitimitāti. Bet Solžeņicins nebija gatavs atteikties un pat ne īpaši slēpties - tā vietā viņš spēra vienu izaicinošu soli pēc otra. Viņa darbi sāka cirkulēt nelegālos izdevumos - t.s. "samizdatā", tad - parādījās publikācijas rietumos. Lūzuma punkts bija Solžeņicina vēstule Padomju rakstnieku savienības kongresam, kurā viņš precīzi raksturoja visiem zināmo, bet skaļi nepiesaukto kompartijas ideoloģisko un politisko kontroli pār rakstniecību. Kamēr dzimtenē pret Solžeņicinu izvērsa vajāšanas kampaņu, medījot viņa darbu manuskriptus un gānot viņu presē, rietumos rakstnieks kļuva par varoni. 1970. gadā piešķirtā Nobela prēmija literatūrā bija atzinības apliecinājums pirmām kārtām rakstnieka pilsoniskajai drosmei - literāro kvalitāšu ziņā noteikti bija spēcīgāki kandidāti. Kopš 1974. gada sākuma Padomju kompartijas Politbirojs drudžaini sprieda, kā atrisināt dumpīgā literāta problēmu, un galu galā lēmums tika pieņemts - atņemt padomju pilsonību un izraidīt no valsts. 1974. gada 12. februārī Aleksandru Solžeņicinu arestēja un nākamajā dienā ar lidmašīnu nogādāja Frankfurtē pie Mainas.

Finālcēlienu savā klātienes sadursmē ar padomju varu Aleksandrs Solžeņicins aprakstījis autobiogrāfiskajā vēstījumā "Badījās telēns ar ozolu": "Badījās telēns ar ozolu - var šķist, gluži bezjēdzīgs pasākums. Ozols stāv kā stāvējis. Bet - tā kā atpakaļ paliecies? Tā kā drusciņu padevies? Bet telēnam, skat, - piere vesela, un pat radziņi veseli. Nu - atpakaļ jau palēca, palēkās tagad kur citur."