1929. gada 12.jūnijā pasaulē nāca Anne Franka - holokausta upuris, pasaulslavenas dienasgrāmatas autore. Annes Frankas dienasgrāmata joprojām uzskatīta par unikālu liecību un simbolu holokaustam.

Annes Frankas vārds līdz mūsdienām ir kļuvis par simbolu holokausta zvērībām, bet viņas dienasgrāmata, ko meitene bēniņu slēpnī divus gadus rakstīja savai iedomātajai draudzenei Kitijai, – par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta vēstures liecībām tulkota vairāk nekā 70 valodās. 1944. gada 1. augustā viņa veica pēdējo ierakstu. Pēc trim dienām slēpnī iebruka gestapo un nogādāja visus tā iemītniekus Aušvicā – nāves nometnē.

Anne Franka pilnajā vārdā Annelīza Marī Franka pasaulē nāca 1929. gada 12. jūnijā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā, kur viņas tēva ģimene mita jau vairākās paaudzēs. Meitene auga kopā ar savu trīsarpus gadus vecāko māsu Margotu un vecākiem Oto un Edīti. 

Anne bērnībā sapņojusi kļūt par žurnālisti vai rakstnieci. iItleram nākot pie varas ģimene pameta Vāciju un pārcēlās uz dzīvi Nīderlandē, kur tēvs smagi strādājis, lai meitas varētu mācīties.

Vācijai iebrūkot Nīderlandē, ģimene pieņēma lēmumu tēva Oto uzņēmuma ēkas bērniņos iekārtot slēpni, kur patverties, kamēr karš beidzas. Ģimene slēpnī iekārtojās līdz ar van Pelsu ģimeni, kurā auga dēls Peters. Vēlāk viņiem pievienojās zobārsts Fricis Fefers. Ar tēva Oto kolēģu palīdzību šauro bēniņu slēpnī uz kuru ieeja bija slēpta aiz grāmatu plaukta, astoņiem cilvēkiem izdevās nodzīvot divus gadus un vienu mēnesi. Kolēģi, kuri palīdzēja izveidot slēpni, astoņnieku visu šo laiku apgādāja ar pārtiku, apģērbu un grāmatām.

Anne šai bēniņu šaurībā no mazas meitenes pārtapa jaunā sievietē un kā glābiņš no garīgā līdzsvara zaudēšanas šai pilnīgi bezcerīgajā situācijā bija tēva saņemtā dāvana 13. dzimšanas dienā – sarkanbalti rūtains piezīmju bloknots, kurā meitene pierakstījusi visu bēniņu slēpnī notiekošo, sākot no ķildām ar mammu, beidzot ar iemīlēšanos Peterā, kā arī pārdomas par pašas personības izaugsmi. Paralēli tam Anne rakstījusi arī īsos stāstus un kolekcionējusi citu rakstnieku citātus savā “skaisto teikumu grāmatā”.

Bloknotā pirmais ieraksts izdarīts 1942. gada 12. jūnijā, un tas bija pierakstīts pilns jau 5. decembrī, taču Anne turpināja rakstīt vēstules iedomātajai draudzenei Kitijai piezīmju burtnīcās.

1944. gada 4. augustā, trīs dienas pēc Annes pēdējā ieraksta dienasgrāmatā, slēpnī iebruka gestapo un arestēja visus tā iemītniekus. Uzreiz pēc arestiem tēva draugi, kuri zināja par slēpni, paņēma no slēpņa Annes dienasgrāmatu un pārējos dokumentus, lai tie neaizietu zudībā.

Anne un viņas māsa Margota nokļuva Aušvicā, kur viņām izdevās izdzīvot, vēlāk gan māsas nosūtīja tālāk uz Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometni, kur smagajā darbā Aušvicā novājinātas viņas mira no vēdertīfa – neilgi pirms nometni 1945. gada 15. aprīlī atbrīvoja britu armija. Precīzs abu meiteņu nāves datums nav zināms, taču Margota bija 19, bet Anne – 15 gadus veca.

Vienīgais, kurš no ģimenes izdzīvoja bija tēvs Oto, viņa rokās tad arī nonāca meitas dienasgrāmata. Tēvs nebija nojautis, ka meita bēniņos nodarbojusies ar tik nopietnu rakstniecību un pamazām sāka pierakstus sūtīt radiem Šveicē, kuri pārliecināja, ka Annes teksti ir unikāla liecība par nacistu zvērībām, kas pārējai pasaulei noteikti jāizlasa.