1867. gadā Vīnē pirmoreiz izskan Johana Štrausa valsis „Pie skaistās zilās Donavas”.

Johana Štrausa „Vīnes valsis" sākotnēji tapis kā kora dziesma pēc Vīnes Vīru kora biedrības pasūtījuma, kas to pirmatskaņoja 1867. gada 13. februārī. Pasaules slavu šī kompozīcija gan ieguva nedaudz vēlāk instrumentālajā versijā.

Donavas vilns

brīnišķi zilgs,

kur lauks, kur ārs,

rāmi skalina.

Vīne sveicina

straumi mirdzošo,

tālnākušo,

kas starp abiem krāšņiem krastiem

mums sirdis ielīksmo.

Vīnes Vīru kora biedrībai bija pašai savs algots dzejnieks – Jozefs Veils – un ar šiem viņa vārdiem kora tenori un basi 1867. gada 13. februārī pirmo reizi izdziedāja melodiju, kuru šodien visa pasaule pazīst ar nosaukumu „Pie skaistās zilās Donavas”. Laiks, kad Johans Štrauss jaunākais komponēja šo savu, domājams, pazīstamāko valsi, viņa dzimtenei bija visai grūts. Donavas impērija, par kuru vēl pirms simt gadiem tika teikts, ka „Austrija var visu, ja tikai grib”, nupat bija cietusi spēju un visai pazemojošu sakāvi karā pret Prūsiju, kas iezīmēja Centrāleiropas varas smagumpunkta pārvietošanos no Vīnes uz Berlīni. Tomēr Vīne joprojām palika Eiropas un pasaules mūzikas galvaspilsēta, cita starpā arī pateicoties „Valšu karalim” Johanam Štrausam.

Kora dziesmas versijā valsis „Pie skaistās zilās Donavas” guva vien mērenus panākumus. Komponists esot komentējis: „Velns rāvis to valsi, bet par kodu gan žēl – tai nu gan es cerēju panākumus!” Panākumi galu galā neizpalika, un ne tikai kodai. Jau tai pašā gadā Štrauss pārstrādāja savu kompozīciju tīri instrumentālam atskaņojumam, kādā tā izskanēja Pasaules izstādē Parīzē, jau drīz vien kļūstot par vienu no atskaņotākajiem skaņdarbiem pasaulē. Šodien „Pie skaistās zilās Donavas” ir tik cieši saaugusi ar Vīnes un Austrijas tēlu, ka kļuvusi par neoficiālu valsts himnu. Austrijas sabiedriskais radio un televīzija to atskaņo jaungada pirmajās minūtēs, tā motīvs izskan Austrijas raidsabiedrības signālos un arī seriāla „Komisārs Reksis” tituldziesmas ievadā. Reiz Johana Štrausa audžumeita Alise lūgusi viņa draugu komponistu Johanesu Brāmsu ierakstīt viņai atmiņu albumā. Parasti Brāmss mēdzis šādos gadījumos atstāt par piemiņu dažas taktis no kādas savas kompozīcijas, taču šoreiz tās bijušas taktis no valša „Pie skaistās zilās Donavas” ar piezīmi: „Diemžēl ne Johanesa Brāmsa mūzika”.