1988. gada 14. augustā 90 gadu vecumā mira Itālijas autosportists un sporta auto ražotājs Enco Ferrari.

Enco Ferrari piedzima 1898. gada 18. februārī Itālijas pilsētā Modenā, taču bērnībā un pusaudža gados tā arī neieguva izglītību. Tomēr jau tad viņš kopā ar ģimeni apmeklēja autosacīkstes Boloņā, kas arī radīja Enco vēlmi pašam kļūt par autosportistu.

Pirmā pasaules kara laikā no gripas nomira viņa tēvs Alfredo un vecākais brālis, arī Alfredo. Pats Enco tika iesaukts Itālijas armijā un  1918. gadā pats gandrīz kļuva par upuri gripas epidēmijā, kas tolaik plosījās Itālijā. Enzo atbrīvoja no armijas,  un viņam izdevās atveseļoties.

Izglītības trūkuma dēļ jaunības gados Ferrari nebija viegli atrast darbu, tomēr visi algotie darbi, ko viņš darīja, bija saistīti ar automobiļu nozari. Galu galā Enco sāka strādāt kādā mazā uzņēmumā "Costruzioni Meccaniche Nazionali" ("CMN"), kas lietotas kravas mašīnas pārtaisīja par maziem pasažieru auto. Likumsakarīgi, ka drīz pēc pievienošanās šai kompānijai, Ferrari uzsāka savas gaitas autosportā, pārstāvot uzņēmuma karogu sacīkšu trasēs. Tomēr panākumi izpalika – jo tā bija pārāk maza komanda, lai spētu piepildīt savas ambīcijas autosportā.

Jau pēc gada viņš kļuva par daudz lielākās auto rūpnīcas "Alfa Romeo" pilotu vietējām sacīkstēm un Ferrari rezultāti uzlabojās. Trīs gadus vēlāk, sacensību laikā Ravennā, nu jau pilnvērtīgais sacīkšu braucējs iegādājās trakojoša zirga emblēmu, kas kara laikā bija rotājusi Itālijas slavenākā lidotāja Frančesko Barakas iznīcinātāju. Šo zirga attēlu Barakam bija iedevusi māte, bet 1932. gadā Ferrari to pirmo reizi sāka izmantot uz sacīkšu mašīnām, radot leģendāro "Ferrari" emblēmu.

Paša Enco  rezultāti sacīkstēs kļuva arvien labāki. Pats valsts līderis Benito Musolīnī apbalvoja viņu par autosportista prasmēm. Kad "Alfa Romeo" vēlējās dot viņam iespēju piedalīties arī nozīmīgākās sacensībās, no šī piedāvājuma Enco atteicās un kādu laiku sacīkstēs nestartēja nemaz, tomēr turpināja strādāt pazīstamajā itāļu kompānijā, pirms 1929. gadā izveidoja pats savu autosacīkšu komandu "Scuderia Ferrari". Enco bija iecerējis uzlabot "Alfa Romeo" rūpnīcas automašīnas, ko arī veiksmīgi spēja izdarīt. Ferrari pats aktīvas sporta gaitas pameta 1932. gadā, sapratis, ka vairāk viņu interesē tehniskās lietas.

Pašam Enco Ferrari esot bijis autoratīvs vadības stils un visi viņu atceras kā personību, kurš gandrīz nekad nepieķeras saviem pilotiem, visu vērību vēršot uz komandas kopējiem panākumiem sacīkšu trasēs. To, ka savus braucējus nedrīkst uztvert par draugiem, Ferrari saprata jau sen pirms tam, kad gāja bojā piloti , ar kuriem Enco bija tuvas attiecības.

Enco Ferrari nomira 1988. gada 14. augustā Maranello,  90 gadu vecumā, bet pasaule par to  uzzināja tikai divas dienas vēlāk, jo tāda bija viņa paša pirmsnāves vēlēšanās. Drīz pēc viņa aiziešanas viņsaulē Itālijā notika kārtējais F1 posms. "Ferrari" piloti Gerhards Bergers un Mikele Alboreto finišēja pirmajās divās pozīcijās un tā bija vienīgā reize togad, kad uzvaru neizcīnīja "McLaren" komanda.

Bet nepilnus trīsdesmit gadus pēc Enco Ferrari nāves Itālijas policijai izdevās  novērst Enco Ferrari pīšļu nozagšanu, pēc kuras bijis paredzēts izspiest no turīgās ģimenes izpirkuma maksu.