2003. gada 14. februārī pasaules pirmajam klonētajam zīdītājam – aitai Dollijai – izdarīja nāvējošu injekciju, jo dzīvniekam bija konstatēta progresējoša plaušu slimība. Dollija nodzīvoja sešus gadus.

Aitas var dzīvot 11 - 12 gadus, un plaušu infekcijas ir bieža parādība vecākām aitām, it īpaši tām, kuras tur iekštelpās. Tomēr Dollija bija nodzīvojusi vien sešus gadus, kad Roslina institūts Edinburgā bija spiests paziņot, ka ir mirusi pirmā klonētā aita Dollija.

Tieši Roslina institūts Edinburgā bija to arī radījis. Lēmumu "eitanazēt" sešus gadus veco Dolliju pieņēma pēc tam, kad veterinārajā izmeklēšanā atklājās, ka viņai ir progresējoša plaušu slimība.

Dolliju klonēja no pieaugušas, sešus gadus vecas aitas tesmeņa šūnas, un piedzima viņa Roslina institūtā 1996.gada 5.jūlijā. Tā kā Dolliju klonēja no krūšu dziedzera šūnas, tad viņa pie sava vārda tika pateicoties šim faktam, par godu amerikāņu kantri dziedātājai Dollijai Pārtonei, kura bija slavena ar savām visai kuplajām krūtīm.

Pirms tam gan bija nepieciešami veseli 277 neveiksmīgi mēģinājumi, lai klonēšana izdotos.

Dolliju veiksmīgi klonēja no citas aitas DNS parauga, ko ievietoja tukšā šūnas apvalkā, no kura vēlāk radās embrijs. Roslinas institūta pētnieki embriju implantēja aitas dzemdē, ļaujot attīstīties un piedzimt Dollijai – precīzai savas priekšteces kopijai. Par aitas Dollijas dzimšanu sabiedrībai paziņoja vien septiņus mēnešus pēc viņas piedzimšanas, un par to runāja kā par visnozīmīgāko zinātnisko pavērsienu pēdējo desmit gadu laikā. Aita Dollija acumirklī kļuva slavena – par viņu rakstīja presē, runāja televīzijas un radio raidījumos, un loģiski, ka tas mudināja sabiedrību uz diskusiju.

Sabiedrisko  telpu pārpildīja diskusijas par klonēšanas ētisko pusi un to, kādā pasaulē mūs tiecas ievest zinātnieki. Baznīca nespēja pieņemt klonēšanas faktu, jo Bībele to, līdzīgi kā mākslīgo abortu, ne mazākajā mērā neattaisno.

Par spīti sabiedrības diskusijām Dollija attīstījās normāli un divas reizes dzemdēja jērus Boniju 1998.gada aprīlī un pēc tam 1999.gadā vēl trīs jērus.

Trauksmes zvans atskanēja, kad Dollijai atklāja kādu artrīta formu, un speciālisti lēsa, ka tas varētu būt saistīts ar viņas izcelšanos. Un tā, 2003. gada 14. februārī ārsti bija spiesti pieņemt lēmumu un iemidzināt aitu progresējošās plaušu slimības dēļ, kuru izsauca tieši smagais artrīts.

Daļa zinātnieku uzskatīja, ka nāve nav nekādā veidā saistīta ar klonēšanu, jo šāda plaušu slimība iespējama arī dabīgā ceļā dzimušām aitām, tomēr  citi uzskatīja, ka Dollijas slimība un straujā novecošana ir klonēšanas rezultāts, jo aitas parasti var dzīvot līdz 12 gadu vecumam. Citi pauda viedokli, ka Dollija nodzīvoja pilnvērtīgu mūžu, jo viņa piedzimusi jau sešus gadus veca, tāpēc ka šūnas bija ņemtas no sešgadīgas aitas.

Pēc Dollijas aiziešanas rimās diskusijas par klonēšanas ētisko pusi, jo cilvēki-kloni, par ko daļa sabiedrības tik ļoti uztraucās, pa zemes virsmu nestaigā. Toties, pateicoties Dollijai, iegūta nenovērtējama informācija un zināšanas dažādu sirds slimību, Parkinsona kaites, reimatisma un daudzu citu slimību ārstēšanā, kad nepieciešams transplantēt veselās DNS šūnas, lai dziedētu bojātās.