1943.gada 14.janvārī Francijai vēl piederošajā Marokas pilsētā Kasablankā sākas ASV un Lielbritānijas konference. Tā sauktā Kasablankas tikšanās ir ievērojama ar to, ka sabiedroto spēki vienojās par tālāko stratēģiju Eiropas kara laukos. Kasablankas konferencē pirmo reizi oficiāli atzina okupētās Francijas pretošanās spēku līderus.

Kasablankas konference viennozīmīgi nav tāda līmeņa sanāksme kāda bija Jaltas vai Teherānas konference. Vispirms jau tāpēc, ka Kasablankas sanāksmē nepiedalījās Josifs Staļins. Laiks, kādā šī sanāksme tika sasaukta, arī vēl bija trauksmes pilns. 1943.gadā Eiropa tikai atgūstas no nacistu sagādātā šoka. Tieši šī iemesla dēļ arī Staļins atteicās braukt uz Kasablanku, aizbildinoties, ka Staļingradas kaujas sīvākajā brīdī viņam jābūt Sarkanās armijas štābā un jākoordinē aizstāvība. Iespējams, lielā mērā nebraukšanu uz sanāksmi noteica arī politika, jo 1943.gadā Staļinam vēl bija ļoti daudz alternatīvu scenāriju, kas visi būtu derīgi, ja izdotos mainīt kara gaitu.

Kasablankas konference notika Francijas kontrolētajā Marokā. Uz to atbrauca ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils (attēlā). Tā kā sanāksme notika Francijas kontrolētajā teritorijā, uz to ieradās arī Francijas pretošanās spēku komandieri, primāri Šarls de Golls un arī Anrī Žirū. Abi vīri viens otru nevarēja ciest, tomēr pretošanās kustības atzīšanas vārdā, bija gatavi apmeklēt konferenci vienas delegācijas sastāvā.

Atklāja Kasablankas konferenci 1943.gada 14.janvārī. Tikšanās ilga desmit dienas. Galvenais iznākums šai sanāksmei bija sabiedroto valstu vienošanās par tālāko kara stratēģiju. Rūzvelts īpaši izcēla vēlmi sākt Lamanša forsēšanu un apjomīga iebrukuma sākšanu no britu salām. Savukārt Čērčils spēja pārliecināt Rūzveltu un viņa armijas komandierus, ka iebrukumam, kas tiktu virzīts uzreiz uz Vāciju, būtu mazāks ieguvums. Tieši Čērčila apvienotā štāba komandieri pārliecināja, ka labāk būtu sākt sabiedroto ofensīvu caur Itāliju, vispirms iebrūkot Sicīlijā un vēlāk dodoties uz Franciju. Iemesls šādai stratēģijai bija salīdzinoši vājākā Itālijas aizsardzība un nacistu spēku iesaistīšanās frontes līnijā, kas viņiem nebija nepieciešama. Iebrūkot no ziemeļiem, pret sabiedrotajiem pavērstu kaujās ļoti labi rūdītos Austrumu frontes karavīrus. Kamēr Sicīlijas gadījumā vācieši iesēstos slikti aprīkotā reģionā, kur reljefa dēļ varētu mēnešiem ilgi vazāt okupācijas spēkus pa kalniem un ielejām. Papildus arguments iebrukumam no dienvidiem bija arī PSRS karš ar Vāciju Austrumu frontē, ASV un Lielbritānijai bija izdevīga Staļina apetītes mazināšanās, asiņojot stindzinošajā Austrumu frontē.

Diskutējot primāri par Vācijas sakaušanu, Rūzveltu sāka kaitināt Lielbritānijas nevēlēšanās mesties palīgā karā pret Japānu. Rūzvelts piekāpās britu domai par iebrukumu Sicīlijā, paredzot, ka briti piekrīt palīdzēt arī mūsdienu Mjanmas teritorijā. Čērčils piekrita nodrošināt atsevišķu karaspēku daļu nodošanu ASV rokās, tāpat kā militāro transportu. Pēc šīm diskusijām oficiālajos paziņojumos parādījās vēl kāda tehniska nianse, kas vēlāk noteiks visa kara stratēģiju. Rūzvelts uzrunā aizguva ASV Pilsoņu kara laika ģenerāļa Ulisa Grānta terminu – bezierunu kapitulācija. Rūzvelts uzstāja, ka ASV nepieņems neko citu, kā tikai Ass valstu bezierunu padošanos. ASV diplomāti kopā ar britu kolēģiem bija nepatīkami pārsteigti, jo šāds jēdziens nozīmēja, ka netiek izskatīta iespēja pieņemt Vācijas padošanos, ja valsts iekšienē vācieši paši tiktu galā ar Hitleru. Primāri tie bija vācu ģenerāļi, kas apzinājās Hitlera radītā kara sekas. Viņi bija gatavi gāzt savu vadoni, lai izvairītos no Vācijas sadalīšanas, tomēr jēdziens „bezierunu kapitulācija” izslēdza šādu varbūtību. Diplomāti arī cerēja, ka Hitleram nelojālo spēku nākšana pie varas, ļautu apkarot arī PSRS ofensīvu Austrumeiropā. Tomēr kā šo Rūzvelta ideju nosauca izlūkošanas daļas vadītājs Šveicē Alens Dalless – bezierunu kapitulācija ir nekam nederīgs sasmērēts papīrs. Tomēr tieši šī politizētā uzsaukuma nozīme bija tik liela, ka sabiedroto spēki neapstājās, līdz pilnībā nepakļāva Otro pasaules karu iesākušās valstis.