1918. gada 14. novembrī kļuva skaidrs, ka Latviešu Pagaidu nacionālā padome – līdz tam nozīmīgākā valstiskuma izveides virzītāja – zaudē iniciatīvu šai procesā. Par konsolidējošo centru kļuva politisko spēku grupējums Demokrātiskais bloks ar Latviešu Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani priekšgalā.

1918. gada novembrī pasaule vēl nepazina „atspoles diplomātijas” jēdzienu, bet ja pazītu, šādu apzīmējumu varētu iegūt Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Finanšu nodaļas vadītājs, vēlākais deputāts un Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve. Šai laikā viņš pāris dienas gluži kā atspole šaudījās starp Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Valdi un savas partijas – Latviešu Zemnieku savienības – priekšsēdi Kārli Ulmani.

Lieta bija tāda, ka jau vairākas nedēļas Nacionālās padomes līderi nekādi nevarēja vienoties ar otru tobrīd Rīgā pastāvošu politisko centru – Demokrātisko bloku. Ulmanis bija redzamākā figūra blokā, un Klīve, 12. novembrī atgriezies no padomju Krievijas un viņu sastapis, ar īstu jaunpienācēja sparu ķērās pie dialoga aktivizēšanas.

13. novembrī viņš iepazīstināja Latviešu pagaidu nacionālās padomes Valdi ar Ulmaņa plānu: valsts pasludināšanai bija jādibina jauna institūcija – Tautas padome. To veidotu tikai politisko partiju deleģēti locekļi. Nacionālās padomes vadītāju reakcija bija vēsa. Jā, padome visumā bija gatava sadarboties ar visiem, pat ar aizdomīgajiem kreisajiem – sociāldemokrātiem un sociālistiem revolucionāriem; bet tikai uz pašas padomes noteikumiem. Padome joprojām redzēja sevi kā to kodolu, ap kuru bija jākonsolidējas topošajai Latvijas valstij. Un – padome īpaši nesteidzās.

Vairākums valdes locekļu gribēja sagaidīt no Krievijas atgriežamies pieredzējušo politiķi, kādreizējo Krievijas Valsts domes un boļševiku padzītās Krievijas Satversmes sapulces deputātu Jāni Goldmani. Nebija īsti zināms, vai dzimtenē atgriezusies vēl viena padomes autoritāte – jurists un sabiedriskais darbinieks Jānis Čakste. Varēja cerēt, ka šo prominento vīru viedoklis sakārtos līdz tam diezgan juceklīgo procesu. Klīve tomēr nebija gatavs sēdēt un gaidīt. Politiskie procesi visapkārt Eiropā virmot virmoja, un uz Pirmā pasaules kara sagrauto impēriju drupām cita pēc citas veidojās jaunas valstis.

Tajā pašā vakarā Klīve jau atkal bija pie Ulmaņa – šoreiz ar ietekmīgā Nacionālās padomes locekļa Arveda Berga piedāvājumu kļūt par padomes dibinātās pagaidu valdības vadītāju. Taču, ja Klīve bija devies pie Ulmaņa cerībā pārliecināt viņu, tad izrādījās otrādi. Nākamajā dienā, kad Nacionālās padomes līderi turpināja uzstāt uz „Goldmaņa gaidīšanu”, Klīve aizsvilās, nodēvēja Valdes priekšsēdētāja Voldemāra Zāmuela rīcību par sabotāžu un paziņoja, ka atbalsta Tautas padomes projektu.

1918. gada 14. novembris iezīmēja Latviešu Pagaidu nacionālās padomes beigu sākumu. Līdz ar Klīves pariešanu Ulmaņa nometnē padomē palika maz ietekmīgu politiķu, un vēl jo mazāk tādu, aiz kuriem stāvētu ietekmīgas partijas. Aizvadītajā gadā padome bija ļoti daudz paveikusi Latvijas valstiskuma tapšanai, taču nu – izšķirošajam brīdim tuvojoties – zaudēja iniciatīvu un vēroja, kā Ulmanis, demonstrēdams apskaužamu enerģiju un mērķtiecību, arvien noteiktāk ievirzīja valsts tapšanas procesu viņa iecerētajā gultnē.

Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.