1905. gada 15. decembrī īpaša Aleksandra Puškina piemiņas iemūžināšanas komisija lēma, ka dibināms dzejnieka vārdā nosaukts krievu literatūras muzejs un pētniecības iestāde. Tā sākās „Puškina Nama” vēsture.

1899. gadā Krievija svinēja dzejnieka Puškina simtgadi. Šajā sakarā literārās aprindas attapās, ka Pēterburgā, kuru dzejnieks tik spilgti tēlojis savā daiļradē, viņam nav kārtīga pieminekļa. Pie Krievijas Zinātņu akadēmijas izveidotā īpašā komisija jubilejas atzīmēšanai galu galā nonāca pie slēdziena, ka tradicionāla pieminekļa vietā toreizējā impērijas galvaspilsētā varētu radīt Puškinam veltītu īpašu kultūras institūciju. Bija iecere par „Puškina odeonu”, kur, kā līdzīgās antīkās senatnes būvēs, notiktu dzejdaru sacīkstes; tāpat te varētu iestudēt Puškina lugas. Pamazām šī ideja pārauga ne tik patētiskā, taču ne mazāk spilgtā projektā – radīt Puškina vārdā nosauktu krievu literatūras muzeju un pētniecības centru. Literāri memoriālo muzeju tradīcija tolaik pasaulē tikai sāka attīstīties, tāpēc šī doma bija savam laikam diezgan novatoriska. Galu galā 1905. gada 15. decembrī Puškina pieminekļa komisijas sēdē tika pieņemts lēmums par šāda muzeja dibināšanu Krievijas Zinātņu akadēmijas paspārnē, nosaucot to par „Puškina Namu” – „Дом Пушкина”.

Līdz jauna „Puškina Nama” celšanai gan muzejs netika – Krievijā tuvojās dramatisku pārmaiņu laiks. Tomēr periodā līdz Pirmajam pasaules karam un 1917. gada Boļševiku apvērsumam muzejs paguva savākt nozīmīgu krievu literatūras krājumu, tai skaitā daudz ko no paša Puškina memoriālā mantojuma. No dzejnieka mazdēla tika nopirkta Puškina personiskā bibliotēka. Vēl daudz nozīmīgāka bija vienošanās ar Parīzē dzīvojošo Puškina dzīves un daiļrades liecību kolekcionāru Aleksandru Oņeginu par viņa kolekcijas iepirkšanu. Puškina materiālu vākšana bija šī cilvēka mūža darbs, un aizraušanās bija viņam likusi arī mainīt uzvārdu, nosaucoties kā poēmas „Jevgeņijs Oņegins” titulvaronim. Starp citu, ar priekšlikumu piešķirt līdzekļus Oņegina kolekcijas iegādei Krievijas valdībā vērsās grāfs Kokovcovs – tābrīža finanšu ministrs. Kaut kas tāds būtu pilnīgi neiedomājams, piemēram, mūslaiku Latvijā. Vienošanās ar Oņeginu paredzēja, ka kolekcija uz Pēterburgu tiks pārvesta tikai pēc kolekcionāra nāves, attiecīgi tas notika tikai 1928. gadā, kad „Puškina namu” jau pārraudzīja pavisam cita režīma birokrāti. Šajā laikā iestāde jau bija ieguvusi arī pastāvīgu mājvietu kādreizējā Jūras muitas ēkā, Puškina dzīves laikā būvētā krievu ampīra stila celtnē. Tā tika pārveidota no memoriāla muzeja par Zinātņu akadēmijas literatūras institūtu, gan saglabājot arī muzejiskās funkcijas. Interesanti, ka trīsdesmito gadu pirmajā pusē „Puškina namu” vadīja vairākas prominences, kuru dzīvēm drīz pēc tam bija lemts aprauties. Vispirms – bijušais izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis, kritis par upuri sirdskaitei, pēc viņa īsu laiku – bijušais Boļševiku partijas CK loceklis Ļevs Kameņevs, notiesāts un nošauts vienā no Staļina paraugprāvām, visbeidzot – no trimdas atgriezies rakstnieks Maksims Gorkijs, kura nāvē arī reizēm vaino režīmu.

„Puškina nams” Sanktpēterburgā nav tikai muzejs un literatūras institūts. Tas pats kļuvis par literāru tēlu, pirmām kārtām pateicoties rakstnieka Andreja Bitova pagājušā gadsimta 60. gados sarakstītajam, bet tikai 1987. gadā publicētajam romānam „Puškina nams” – vienam no izcilākajiem krievu postmodernisma tekstiem. Gluži kā muzeja krātuves, arī romāna teksts ir bāztin piebāzts ar krievu literatūras motīviem, citātiem un rēgiem.