Francijas trikoloru – zili balti sarkano karogu – Francijas Konstitucionālā asambleja 1794. gada 15. februārī apstiprināja kā nesen revolūcijas rezultātā tapušās Franču Republikas karogu. Karoga krāsu simbolikas saknes gan meklējamas daudzus gadsimtus iepriekš.

„Zilā krāsa simbolizē Francijas krāšņo vēsturi, baltā – cerību, un sarkanā – senču asinis!” tā par Francijas karogu savulaik teicis viens no franču premjerministriem. Šis nav vienīgais franču trikolora simbolikas skaidrojums. Tā baltā krāsa tiek asociēta ar mieru un krietnumu, sarkanā – ar spēku, drosmi un izturību, zilā – ar modrību, patiesumu, uzticamību un taisnīgumu. Tomēr populārākais skaidrojums franču karoga krāsas saista ar republikas devīzi „Brīvība, brālība, vienlīdzība”. Gan šī devīze, gan karogs tapa vienā laikā – Lielās franču revolūcijas dienās. Francijas karogu tā pašreizējā veidolā uzvarējušās revolūcijas likumdevējs – Francijas Konstitucionālā asambleja – apstiprināja 1794. gada 15. februārī.

Francijas senākais karogs bija tā dēvētais "Oriflamme" ­– atvasinājums no latīņu vārdiem "aurea flamma" (zelta liesma) . Šo karogu 9. gadsimtā franku karalis Kārlis Lielais saņēma no Romas pāvesta. Zilā krāsa franču valsts karogos parādījās 14. gadsimtā reizē ar zelta lilijām – gan šī krāsa, gan simbols piederēja pie varas nākušajai Valuā dinastijai. Apmēram simts gadus vēlāk Žanna d’Arka veda frančus cīņā par savas dzimtenes brīvību zem balta, ar zelta lilijām izšūta karoga, kas kopš tiem laikiem nostiprinājās kā topošās franču nācijas simbols. Par valsts karogu tas kļuva līdz ar Burbonu dinastijas nākšanu pie varas 16. gadsimta beigās, un palika tāds līdz laikam, kad Burbonu monarhiju sagrāva Franču revolūcija.

Parīzes milicijas vīriem, kuri 1789. gadā ieņēma Bastīliju, cepures rotāja kokarde Parīzes pilsētas krāsās – sarkanā un zilā. Parīzes milicija kļuva par revolūcijas triecienspēku, uz tās pamatiem tapa Nacionālā gvarde, un tās komandieris marķīzs Lafaijets papildināja divkrāsu kokardi ar trešo – balto – Francijas valsts krāsu. No šīs kokardes arī tika patapināts krāsu salikums, veidojot jauno Francijas Republikas karogu. Sākotnēji karoga svītru izvietojums bija apgriezts tagadējam – sarkans, balts, zils – tomēr vēlāk krāsu secība tika mainīta, liekot zilo kreisajā, sarkano – labajā pusē. Tas saistīts ar krāsu simbolikas izpratni: pēc vienas versijas republikas likumdevēji tulkoja zilo krāsu kā valsts pagātni, sarkano – kā revolucionāro nākotni. Saturiski pretējs tulkojums saistīja krāsas ar šķirām, un šajā gadījumā sarkanā apzīmēja monarhiju, baltā – garīdzniecību, un zilā – „trešo šķiru”, pilsonību. „Trešā šķira” kā revolūcijas virzītājspēks bija liekama kā pirmā – kreisajā pusē. Galu galā apstiprinātā Franču republikas karoga dizaina autors bija spilgtais klasicisma glezniecības meistars Žaks Luijs Davids.

Lai arī oficiāli apstiprināts, trikolors revolūcijas pirmajos gados nebija sevišķi populārs. Franču nacionālie gvardi cīnījās pret visu pārējo Eiropu lielāko tiesu zem Jakobīņu kluba sarkanā karoga, kas pirmām kārtām saistījās ar revolūciju un, var piebilst, devis simbolisko krāsu arī daudzām vēlāko laiku revolūcijām un zemāko šķiru kustībām. Par īstenu Francijas valsts karogu trikoloru padarīja imperators Napoleons I. Spilgta epizode Francijas simbola vēsturē notika 1870. gadā, kad vairākumu Francijas parlamentā ieguva Burbonu monarhijas atjaunošanas aizstāvji un piedāvāja troni dinastijas atvasei, Šamboras grāfam Anrī. Troņa pretendenta kategoriskā prasība nomainīt trikoloru pret veco balto Burbonu Francijas karogu bija sabiedrībai nepieņemama, un tā nu trikolors lielā mērā glāba Francijas republikānisko iekārtu.