1921. gada 15 . jūnijā Satversmes sapulce apstiprina Latvijas Republikas ģerboni.

Jau nākamajā dienā pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918.gada 19.novembrī, Latvijas Tautas padomes prezidijs nolēma rīkot konkursu ar mērķi radīt jaunu Latvijas valsts nacionālo simbolu. Par uzvarētāju kļuva tēlnieka Burkarda Dzeņa piedāvātais variants, kuram pamatā bija saules simbols ar burtu "L" un trīs zvaigznēm centrā, savukārt lejasdaļā attēlota zeme un upe, ko laika gaitā aizvietoja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga lenta.

Tā arī bija pirmā Latvijas Republikas simbolika un tā kalpoja valsts ģerboņa vietā, tomēr to nevarēja uzskatīt par ģerboni, vismaz Eiropas heraldikas krāsu un simbolu izpratnē. Lai arī 1918. gada 6. decembrī to apstiprināja un turpmāk plašu izmantoja, jaunizveidotajai valstij iesaistoties starptautiskos, kļuva skaidrs, ka saules emblēma nav piemērota valsts vizuālai reprezentācijai, turklāt nostādīta blakus citu valstu ģerboņiem tā izskatījusies mazliet naiva.

Tieši tāpēc sākās ceļš pie jauna valsts simbola izstrādes, kad Satversmes sapulce 1920. gada 17. septembrī izveidoja Heraldikas apakškomisiju, kurai, lai arī jaunā valsts ģerboņa projekta konkursam atvēlēja naudas līdzekļus godalgām, nācās sastapties ar grūtībām izveidot mākslinieciskā un heraldiskā ziņā pieņemamu valsts ģerboni. Vienkārši kvalitatīvu un atbilstošu darbu nav bijis, tāpēc konkursa termiņu pagarināja vairākkārt, tomēr 1921. gada 23. februārī tas noslēdzies bez rezultāta, jo iesniegtos darbus varēja vērtēt kā diletantiskus.

Tieši tāpēc martā nolēma rīkot otru, nu jau slēgtu konkursu, kurā piedalījās četri uzaicināti mākslinieki, kuriem deva konkrētus norādījumus par Latvijas teritorijā pastāvējušo seno valstisko veidojumu simbolikas iekļaušanu jaunajā ģerbonī. Rezultātā pēc mēneša Heraldikas apakškomisija apstiprināja mazpazīstamā mākslinieka Vilhelma Krūmiņa skici, kuru nodeva uzlabošanai pieredzējušam grafiķim Rihardam Zariņam, kurš gan esot veicis minimālas izmaiņas.

Savukārt heraldikas likumiem atbilstošu aprakstu palīdzējis izveidot vācbaltu vēsturnieks Hermans fon Brīnings un starp citu, ģerboņa apraksts joprojām daudz neatšķiras no šodien spēkā esošā likuma "Par Latvijas valsts ģerboni" 3.pantā atrodamā apraksta.

Ģerboņa apstiprināšana notika 1921. gada 15. jūnijā, kad pēc spraigām debatēm un viedokļu apmaiņas, par to, kādam tad būtu jābūt Latvijas ģerbonim, Latvijas Republikas satversmes sapulce, klātesot 98 deputātiem, ar 68 balsīm par, bet 30 deputātiem atturoties, apstiprināja ģerboni, kuru zinām, atpazīstam un lietojam arī šodien.