1919. gada 16. martā, laikā, kad ritēja Latvijas Neatkarības kara cīņas,  Liepāja dislocētās vācu armijas un baltvācu zemessardzes vienības īstenoja apvērsumu pret Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Apvērsums izdevās tikai pa daļai, pagaidu valdība patvērās uz Liepāja ostā esoša kuģa, un vairākus mēnešus Latvijā darbojās veselas trīs valdības – boļševistiskā Stučkas valdība Rīgā, pučistu izveidotā Andrieva Niedras valdība Liepājā un Ulmaņa Pagaidu valdība uz kuģa klāja Liepājas reidā.

1919. gada sākumā Sarkanā armija ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, un šeit nodibinājās Latvijas Sociālistiskā Padomju republika. Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā patvērās Liepājā. Kurzemes dienvidrietumu stūri pret lielinieku iebrukumu izdevās noturēt, pateicoties Vācijas militārajai klātbūtnei. Februāra sākumā Berlīnes valdības šurp komandētais ģenerālis Rīdigers fon der Golcs organizēja sekmīgu aizsardzību un jau drīz uzsāka pretuzbrukumu. Golcam pakļāvās Vācijas regulārās armijas un brīvprātīgo vienības, vietējo vācbaltiešu zemessardze jeb Landesvērs, krievu vienība un latviešu brigāde, kuru kopš Oskara Kalpaka bojāejas marta sākumā komandēja Jānis Balodis. 18. martā šie spēki ieņēma Jelgavu. Tomēr Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības situācija Liepājā tikām izrādījās apdraudēta.

1919. gada februārī Liepājas ostā Latvijas muitnieki aizturēja Vidzemes muižniecības landmaršalu Heinrihu fon Štriku, kā arī zviedru pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu un atvaļināto vācu armijas virsnieku Karlu Štoku. Pie viņiem atrada dokumentus, kuri vedināja uz domām par plāniem likvidēt 1918. gadā nodibināto Latvijas Republiku un veidot kādu Baltijas valsti, kurā lielāka ietekme būtu vācbaltiešu minoritātei. Fon Štrikam un Edlundam izdevās pamest Kurzemi, taču virsnieks Štoks palika apcietinājumā, un tas kļuva par zināmu ieganstu notikumiem 1919. gada aprīlī.

Jau kopš aprīļa sākuma latviešu spēki sāka saņemt informāciju par kādu briestošu vācu militāru akciju, tomēr ministru prezidents Ulmanis bija pārliecināts, ka sabiedroto misiju un flotes eskadras klātbūtnē vācieši avantūras neatļausies. Tā izrādījās alošanās. Sākot ar 13. aprīli, vācu spēki veica arvien intensīvākas provokācijas pret Liepājas Karostā dislocētajām latviešu vienībām, atbruņojot atsevišķus sargposteņus un aizturot karavīrus. Uzbrukumus īstenoja Hansa fon Manteifela komandētā Landesvēra Trieciengrupa un no Vācijas ieradies t.s. brīvkorpusu bataljons Franča Pfefera fon Solomona vadībā. 15. aprīlī Pfefera bataljons uzbruka latviešu vienību štābam, atbrīvoja tur ieslodzīto Karlu Štoku, sagūstīja latviešu virsniekus un kareivjus un izdemolēja telpas. Nākamajā dienā Pagaidu valdības iestādēm tika pārtraukti telefona sakari un Pfefera kareivji atkal uzbruka latviešiem Karostā. Ulmanis, iekšlietu ministrs Miķelis Valters un vairāki virsnieki ieradās pie fon der Golca pēc paskaidrojumiem. Ģenerālis teicās neko nezinām un solīja noskaidrot, taču, kā vēlāk izrādījās, tieši šīs sarunas laikā vācu kareivji bija iebrukuši Pagaidu valdības un Apsardzības ministrijas telpās, arī tipogrāfijā, kur drukāja Latvijas rubļus, visu izdemolējuši un izlaupījuši. Šais incidentos tika nogalināti vairāki latviešu karavīri. Landesvēristi uz laiku aizturēja Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu. Ministru prezidents Ulmanis sākotnēji patvērās Lielbritānijas pārstāvniecībā, pārējie kabineta locekļi vai nu slēpās pilsētā, vai pārcēlās uz britu karakuģiem, no kurienes pēc ilgāka vai īsāka laika pārvācās uz Liepājas reidā noenkuroto tvaikoni „Saratov”. Karostā dislocētajai apmēram 250 vīru latviešu karaspēka vienībai, kas ieņēma aizsardzības pozīcijas, vācieši neuzbruka, visdrīzāk baidoties no sabiedroto eskadras spēku iejaukšanās.

Tā 1919. gada 16. aprīlī tika īstenots pučs pret Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Republikas pagaidu valdību. Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, kas bija galvenie šī apvērsuma iniciatori – vācbaltiešu muižniecības aprindas vai fon der Golcs un ar viņu saistītie spēki, kuri vēlējās Vācijas militārās un politiskās ietekmes saglabāšanu Latvijā. Lai kā arī nebūtu, pučisti savu mērķi nesasniedza. Latvijas Pagaidu valdība, kaut daļēji izolēta un rīcībnespējīga, tomēr turpināja darboties. Tās popularitāte latviešu sabiedrībā arvien pieauga, un tas galu galā noteica pučistu plānu izgāšanos.