Senās Ēģiptes XVIII dinastijas pēdējais faraons Tutanhamons, kurš valdīja 14. gadsimtā pirms Mūsu ēras, mūsdienās ir viens no atpazīstamākajiem senatnes valdniekiem. Tas tāpēc, ka viņa pēdējās atdusas vieta palikusi kapeņu zagļu neuzieta un neizlaupīta. 1923. gada 16. februārī šo dārgumu glabātuvi uzgāja britu arheologs Hovards Kārters.

Ēģiptes 18. dinastijas faraona Ehnatona dēls Tutanhatons nāca pasaulē 1341. gadā pirms mūsu ēras. Mazajam princim bija ne vairāk kā septiņi gadi, kad viņa tēvs beidza savas šīs zemes gaitas, un tikko astoņus gadus vecs viņš kļuva par Ēģiptes valdnieku. Protams, reālā vara bija viņa padomnieku - karaspēka vadoņa Horemheba, vezīra Aijes un faraona mantziņa Maijas rokās. Droši vien viņu griba bija tā, kas lika jaunajam valdniekam novērsties no radikālo pārmaiņu kursa, pa kuru Ēģipti bija vedis viņa tēvs, un atgriezties pie ierastās kārtības. Tika atmesta jaunieviestā ticība, kas par vienīgo dievu atzina saules dievību Atonu, un celts godā agrākais panteons ar dievu Amonu priekšgalā. Pats jaunais faraons mainīja vārdu, no Tutanhatona -, burtiski tulkojot, "Dzīvā Atona tēla" - kļūstot par Tutanhamonu - "Dzīvo Amona tēlu". Diemžēl jau savas valdīšanas devītajā un savas dzīves septiņpadsmitajā gadā Tutanhamons mira, un līdz ar viņu izbeidzās arī spilgtiem notikumiem un personībām bagātā senās Ēģiptes 18. dinastija. Un droši vien vēsturē Tutanhamona vārds tiktu pieminēts vien garāmejot, ja ne notikumi, kas risinājās vairāk nekā trīs tūkstošgades vēlāk un padarīja Tutanhamonu par vienu no atpazītākajām Ēģiptes senatnes personībām.

1922. gada novembrī arheologs Hovards Kārters jau sesto gadu bez sevišķām sekmēm strādāja Ķēniņu ielejā - vietā, kur pirms trīs gadu tūkstošiem savu pēdējo atdusu bija raduši Ēģiptes varenie. Kārtera finansētājs, ēģipteoloģijas entuziasts lords Karnervons bija devis arheologam četrus gadus meklējumiem, un pēdējais no tiem tagad tuvojās beigām. Kādu dienu puika, kas pienesa racējiem ūdeni, aiz gara laika urķēdamies smiltīs, uzdūrās apstrādātam akmens gabalam, kas, tuvāk aplūkots, izrādījās trepju augšejais pakāpiens. Atrokot trepes, to lejasgalā atklājās durvis, aiz tām - tukša telpa, tomēr Kārters ātri vien atrada sienā slepenu ieeju. Ielūkojoties pa izlauzto caurumu, arheologa acīm atklājās bagātīgs dažādu senlietu klāsts. Jau tūdaļ bija skaidrs, ka atradums ir unikāls - bija uzietas izlaupītāju neskartas faraona kapenes. Tomēr vēl satriecošāki atklājumi arheologus gaidīja dažus mēnešus vēlāk - 1923. gada 16. februārī, kad, rūpīgi izkravājuši un reģistrējuši pirmajā telpā atrodamo, viņi atvēra nākamo un beidzot varēja ielūkoties pirms trīsdesmit diviem gadsimtiem mirušā valdnieka mūžībai saglabātajos vaibstos.

Tutanhamona sarkofāga ārējais apvalks aizņēma gandrīz visu kapličas telpu, zem šīs ārējās slēpās vēl trīs čaulas - visas no apzeltīta un griezumiem rotāta koka. Zem pēdējās bija atrodams sarkofāgs, darināts no četriem dažādu krāsu granīta blokiem. Arī mūmijas formā izgatavotajam šķirstam bija trīs kārtas - divas ārējās no koka, trešā - iekšējā - no tīra zelta. To atverot, arheologu skatienam atklājās zelta maska, ar pusdārgakmeņu inkrustāciju. Tieši šī maska, tiražēta nekaitāmos izdevumos, mūsdienās visbiežāk saistās ar priekšstatu par Ēģiptes faraonu. Kā liecina visjaunākie pētījumi, maskai tiešām ir diezgan daudz portretiskas līdzības ar Tutanhamonu. Septiņpadsmitgadīgā jaunekļa seja ar biezajām lūpām un mazliet uzrauto degunu ir maiga un pat sievišķīga. Acis ar melnajām obsidiāna zīlītēm plaši atvērtas, un it kā izbīlī uzlūko pasauli, kas uzmodinājusi dusētāju no viņa trīkstūkstošgadu miega.