1918. gada 16. novembrī visu nozīmīgāko latviešu politisko partiju pārstāvji sapulcējās vienuviet, lai vienotos par kopīgu platformu jaunās valsts konstituēšanai un pagaidu valdības izveidei. Latvijas valstiskuma tapšanas process strauji tuvojās kulminācijai.

1918. gada 16. novembrī Latvijas valstiskuma tapšanas process beidzot nonāca finiša taisnē. Visu nozīmīgāko latviešu politisko partiju pārstāvji šai dienā pulcējās vienuviet, vairāk vai mazāk gatavi izveidot kopēju institūciju – Tautas padomi, kas pieņems neatkarības deklarāciju un darbosies ka jauntapušās valsts priekšparlaments līdz brīdim, kad vistautas vēlēšanās tiks ievēlēta Latvijas Satversmes sapulce. Šāda iniciatīva nāca no politiķiem, kuri vācu okupācijas laikā bija darbojušies partiju apvienībā Demokrātiskais bloks, un tādi vīri kā Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un Edmunds Freivalds no Zemnieku savienības, Spricis Paegle no Latvijas Neatkarības partijas un Atis Ķeniņš no nacionāldemokrātiem pēdējās nedēļās bija ieguldījuši gana pūliņu, lai tā īstenotos.

Mērķis bija panākt, lai kopā ar tā sauktajām pilsoniskajām, t.i. nesociālistiskajām partijām valsts konstituēšanas darbā iesaistītos arī ietekmīgās kreisā flanga partijas – sociāldemokrāti un sociālisti revolucionāri. Kreisie visumā ar gatavību bija meklējuši saskares punktus, gan pastāvīgi uzsvērdami ideoloģiskās „sarkanās līnijas”. Par Ulmaņa un viņa domubiedru pieejas lietderību gan nebija viegli pārliecināt daudzus arī pilsoniskajā spārnā, t.sk. vairākus vadošus Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbiniekus. Tomēr, šā vai tā, 16. novembrī šis tābrīža latviešu politiskais forums bija sanācis. Savus novērotājus bija atsūtījusi arī ebreju kreisā partija „Bunds”.

Par topošās valsts demokrātisko iekārtu un Satversmes sapulces ievēlēšanu vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās domstarpību praktiski nebija. Galu galā šos principus jau nepilnu gadu iepriekš savā dibināšanas kongresā Valkā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Daudz sarežģītāks izrādījās jautājums par pagaidu valdības izveidi. Zemnieku savienības pārstāvis Miķelis Valters, pats bijušais sociālistiskas ievirzes aktīvists, visas dienas garumā centās piedabūt kreisos pilnvērtīgi iesaistīties pagaidu valdības darbā, taču – velti. Arī latviešu mēreno kreiso prātos tobrīd vēl joprojām skaņi šalkoja vispasaules sociālistiskās revolūcijas vēji, un iet vienā valdībā ar „buržujiem” viņi, kā to formulēja, būtu gatavi tikai ārkārtas situācijā. Tomēr sociāldemokrātu pārstāvis Pauls Kalniņš un sociālisti revolucionāri ar Emīlu Skubiķi priekšgalā pauda apņemšanos Tautas padomē darboties konstruktīvi, valdības darbu nesabotēt un kritizēt tikai tad, ja tā atkāptos no kopīgi pieņemtās politiskās platformas.

Šajās debatēs pagāja lielākā dienas daļa, pēc sešiem tika izsludināts pārtraukums, lai atkal pulcētos pusvienpadsmitos vakarā. Kad tas notika, izrādījās, ka klātesošajiem pievienojušies arī divi Latviešu Pagaidu nacionālās padomes līderi Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels. Cik var noprast, daudzi abus uztvēruši kā nelūgtus viesus. Ļoti iespējams, izskanējusi arī kāda replika par stāvēšanu pret kopējo lietu. Sākušās debates par to, vai atnācēji pieņemamai kā Pagaidu nacionālās padomes pārstāvji, vai vienkārši kā privātpersonas. Debatētāji, šķiet, pat palaiduši garām brīdi, kad abi kungi kā nākuši, tā klusi aizgājuši. Lai kāda arī nebūtu viņu tābrīža nostāja, īsti šādu attieksmi no jaunās valsts dibinātājiem šie godājamie vīri nebija pelnījuši, un incidenta raisītais rūgtums palika neizlīdzināts uz ilgu laiku. Tomēr galvenais todien bija noticis – bija radīta vienojoša politiskā platforma jaunās valsts tapšanai. Deklarāciju galīgo apstiprināšanu atstājuši uz nākamo dienu, sanāksmes dalībnieki īsi pēc pusnakts devās mājās.

Sagatavots, izmantojot Valža Bērziņa rakstu „Trīs izšķirošās dienas” „Latvijas Vēstures institūta žurnāla” 2003. gada 3. burtnīcā.