1849. gada 16. novembrī Krievijas impērijas kara tiesa piesprieda nāvessodu nošaujot Mihailam Petraševskim un divdesmit viņa domubiedriem – par bīstamu ideju apspriešanu un izplatīšanu. Starp notiesātajiem bija arī rakstnieks Fjodors Dostojevskis.

 

Mihails Petraševskis, jauneklis no krievu muižnieku ģimenes, 1841. gadā pabeidzis tieslietu studijas, apmetās Pēterburgā un iestājās ārlietu resora dienestā. Dažus gadus vēlāk viņa mājās regulāri sāka pulcēties gados pajauni ļaudis – ierēdņi, virsnieki un literāti. Viņi debatēja par Krievijā pastāvošo kārtību, par nepieciešamību atcelt dzimtbūšanu, liberalizēt tieslietu sistēmu un ieviest vārda brīvību. Tika apspriestas Rietumeiropā plaši izplatītās sociālisma idejas, reizēm piesaukta arī revolūcijas iespēja Krievijā. Kopš 1847. gada regulārajās piektdienu sanāksmēs līdz ar citiem piedalījās arī jaunais rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Šāda domu apmaiņa un izplatīšana izrādījās smags noziegums 19. gadsimta vidus Krievijā, kur tolaik valdīja despotiskais un konservatīvais cars Nikolajs I.

Režīms kļuva sevišķi nervozs pēc 1848. gada, kad pāri Eiropai vēlās revolūciju vilnis. 1849. gada aprīlī Mihails Petraševskis un vairāki desmiti viņa domubiedru tika arestēti. Viņu lietu skatīja kara tiesa, kura secināja, ka šie jaunie ļaudis ļāvušies kaitīgām mācībām, kuras izraisījušas dumpjus un nemierus Eiropā, un sapņojuši sagraut Krievijā svētās reliģijas, likuma un īpašuma tiesības. 1849. gada 16. novembrī tiesa darbu beidza, divdesmit vienam tiesājamajam piespriežot sodus, kas bija pārsteidzoši nežēlīgi pat tālaika Krievijai – nāvessodu nošaujot. Augstākās instances gan šo sodu aizstāja ar dažāda ilguma katorgas darbiem, tomēr 1849. gada 22. decembrī notiesātos izveda laukumā un nostādīja uz ešafota. Līdzās tam zemē bija ierakti trīs stabi pret kuriem izvietojusies zaldātu vienība. Notiesātajiem nolasīja nāves spriedumu, muižniekiem virs galvas salauza špagas, simboliski atņemot aristokrātu kārtu, pirmos trīs, tai skaitā Mihailu Petraševski, ar aizsietām acīm piesēja pie stabiem. Sāka rībināt bungas, virsnieks pavēlēja kareivjiem notēmēt, un tikai pēc tam inscenēto eksekūciju pārtrauca un paziņoja īstos spriedumus.

Starp nāvessoda gaidītājiem uz ešafota stāvēja arī Fjodors Dostojevskis. Tābrīža pārdzīvojumus viņš vēlāk lika atstāstīt sava romāna „Idiots” varonim kņazam Miškinam: „Kad viņš bija atvadījies no biedriem, iestājās tās divas minūtes, kuras viņš bija atlicis, lai padomātu par sevi. Viņš jau iepriekš zināja, par ko domās: viņam tik ļoti gribējās cik vien var ātri un skaidri aptvert, nu kā gan tas tā ir – tagad viņš ir un dzīvo, bet jau pēc trīs minūtēm būs kaut kas vai kāds, vai nezin kas… Un – kas tad? Un – kur? To visu viņš šais divās minūtēs domāja atrisināt! Nezināmais un pretīgums pret to jauno, kas būs un tūlīt iestāsies – tie bija šausmīgi; tomēr nekas tobrīd viņam nebija tik smags kā doma: „Bet ja nu nebūtu jāmirst! Ja varētu atdabūt dzīvi – kāda bezgalība! Un tas viss būtu mans! Es tad katru minūti pārvērstu veselā laikmetā, ne drusciņas es nepazaudētu. Katru minūti es tad skaitītu, nevienu pašu netērētu velti!” Tā doma galu galā viņā pārauga tādā niknumā, ka viņam jau gribējās, kaut ātrāk viņu beidzot nošautu.”