1991. gada janvāra dienās, kad Baltijas galvaspilsētās slējās barikādes, šejienes neatkarības cīnītājiem nācās bažīties, ka pasaules sabiedrības uzmanību saistīs notikumi citur – Persijas līča rajonā; un tādējādi paliks nepamanīta padomju konservatīvo spēku agresija Baltijā. Vēlāk šīs bažas gan izrādījās nepamatotas. 1991. gada 15. janvārī izbeidzās Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijā noteiktais termiņš, līdz kuram Irākai vajadzēja izvest savus spēkus no nepilnu pusgadu iepriekš okupētās kaimiņvalsts Kuveitas. Cita ANO rezolūcija paredzēja, ka nepakļaušanās gadījumā Savienoto Valstu vadītajiem starptautiskās koalīcijas spēkiem, kuri koncentrējās Sauda Arābijas ziemeļos, ir tiesības uzbrukt un panākt rezolūcijas izpildi militāriem līdzekļiem. Tas arī notika 1991. gada 17. janvārī, kad ar koalīcijas gaisa spēku uzlidojumiem sākās karadarbība, kas plaši pazīstama arī ar amerikāņu doto apzīmējumu Operācija „Tuksneša vētra".

No 1980. līdz 1988. gadam risinājās asiņains pierobežas karš starp kaimiņvalstīm Irāku un Irānu. Irānas islāmistu režīms bija pamanījies sabojāt attiecības ar rietumvalstīm, savukārt Padomju Savienība un tās satelīti bija tradicionāli Irākas līdera Sadama Huseina atbalstītāji. Bet par spīti atbalstam kā no NATO, tā no Varšavas līguma un arī arābu valstīm, Irāka tik tikko paglābās no sakāves. Karu Huseina režīms noslēdza ar desmitiem miljardu dolāru parādiem Kuveitai un Sauda Arābijai un smagi iedragātu prestižu pašu valstī. Un Huseins nolēma atrisināt abas problēmas ar vienu rāvienu – uzbrūkot vienam no saviem kreditoriem, mazajai kaimiņvalstij Kuveitai. Jau kopš savas nodibināšanas 1932. gadā Irākas valdība bija izvirzījusi pretenzijas uz Kuveitas teritoriju, kas kādreiz bija ietilpusi tajā pašā Osmaņu impērijas provincē, kurā otrpus robežai esošās irākiešu zemes. 1990. gada augustā Irākas militārie spēki dažu dienu laikā okupēja Kuveitu un pasludināja par tās aneksiju.

Savienoto Valstu reakcija bija strauja un mērķtiecīga kā militārajā, tā diplomātiskajā frontē, un to noteica ne jau rūpes par Kuveitas suverenitāti, bet gan tas, ka pēc Kuveitas okupēšanas Huseina tiešā kontrolē vai viņa aviācijas sniedzamības zonā atradās vairāk nekā puse no pasaules naftas ieguves jaudām. Vairumam arābu valstu nebija pieņemama Irākas neprovocēta agresija pret citu arābu valsti, un velti bija Huseina mēģinājumi sasaistīt Kuveitas okupāciju ar palestīniešu un Izraēlas problēmām. Padomju Savienībai bija savu rūpju gana – vēl nesen tik varenā impērija tagad juka pa šuvēm, kaut diezin vai kāds tobrīd varēja prognozēt, ka vairs tikai gads atlicis tās pastāvēšanai. Tā nu visai ātrā laikā Savienotajām Valstīm izdevās izveidot plašu starptautisku koalīciju, kuras dalībvalstis nosūtīja lielākus vai mazākus bruņotus kontingentus uz Sauda Arābijas tuksnesi. Nozīmīgāko ieguldījumu deva ASV, Sauda Arābija, Lielbritānija, Ēģipte, Francija, bet zināmu atbalstu sniedza pat tobrīd vēl formāli pastāvošā Varšavas līguma valstis – Polija, Čehoslovākija un Ungārija. Vairāk nekā mēnesi koalīcijas gaisa spēki metodiski iznīcināja Irākas kara aviāciju, pretgaisa aizsardzību, komandpunktus un sakaru centrus. 1991. gada 23. februārī sākās straujš uzbrukums, piecu dienu laikā sagraujot Sadama režīma spēkus Kuveitā un Irākas dienvidos. Daudzi Irākā un arī citur pasaulē cerēja, ka koalīcijas tanki trauksies līdz pat Bagdādei un izbeigs Sadama Huseina diktatūru. Taču Vašingtonā tobrīd sprieda, ka labāk pagaidām atstāt Sadamu viņa vietā – kas vēl zina, kas šo tukšumu varētu aizpildīt.