1945.gada 17.janvārī Zviedrijas pilsoni un diplomātu Raulu Vallenbergu sagūsta PSRS specdienesti. Budapeštas okupācijas laikā Vallenbergu aiztur, lai iztaujātu par iespējamo sadarbību ar ASV specdienestiem. Vallenbergs pazūd bez pēdām un tikai pēc vairāk nekā 40 gadiem taps zināms, ka zviedrs, kurš izglāba tūkstošiem ebreju, aizgāja bojā VDK cietumā Maskavā.

Rauls Vallenbergs bija ebreju izcelsmes zviedrs, kurš pēc sava aicinājuma bija ceļotājs, dēkainis un arhitekts. Uzauga viņš turīgā, bet sāpju nomocītā ģimenē. Viņa vecāki un vecvecāki bija turīgi un ietekmīgi zviedri, kuru saknes bija saistītas ar Zviedrijas ebreju kopienu. Vallenberga tēvs nomira tikai trīs mēnešus pirms dēla piedzimšanas, kamēr vecaistēvs trīs mēnešus pēc. Tā Vallenberga māte un vecāmāte, kuras abas teju vienlaikus kļuva par atraitnēm, skoloja Raulu pēc saviem ieskatiem.

Pēc skolas pabeigšanas Rauls Vallenbergs devās studēt uz ASV. Viņš bija nolēmis Mičiganas universitātē iegūt arhitekta diplomu. Brīvo laiku Vallenbergs pavadīja ceļojot pa ASV. Turklāt viņa materiālais stāvoklis būtu ļāvis ceļot ar komfortu, tomēr Vallenbergs izlēma doties pārgājienos. Viņam patika ceļot vienam pašam ar somu un guļammaisu. Kā viņš rakstīja savējiem uz Zviedriju, pārgājieni bija lieliska iespēja saskarties ar jauniem cilvēkiem, kas nozīmēja, ka visu laiku bija jābūt uzmanīgam, ko un kam stāsti, kā arī iemācies diplomātiju, lai svešiniekus neaizvainotu. Tas izrādījās ārkārtīgi noderīgi laikā, kad sākās Otrais pasaules karš.

30.gadu beigās Vallenbergs atgriezās Zviedrijā un ar skumjām saprata, ka ASV diploms tur netiek atzīts. Viņš kādu laiku strādāja būvniecības projektus Dienvidāfrikā, līdz ģimene palīdzēja viņu iekārtot ietekmīgu ebreju uzņēmumā Stokholmā. Vallenbergs sāka ceļot darba uzdevumos uz Ungāriju. Braucienu kļuva tik daudz, ka Vallenbergs iemācījās vietējo valodu. Kad Ungārijas valdība nolēma pievienoties Ass valstīm (termins, ko pamatā attiecina uz nacistisko Vāciju, fašistisko Itāliju un Japānas impēriju. Ass valstu līgumam 1940.-1942. gadā pievienojās vairums no Vācijas un Japānas sabiedrotajām valstīm. Ungārija šim līgumam pievienojās 1940.gada 20.novembrī), arī Ungārijā sākās ebreju apspiešana. Ietekmīgie Zviedrijas ebreji, kam bija ungāru saknes, vairs nespēja ceļot uz dzimteni, tāpēc Vallenbergs kļuva par viņu īpašo sūtni.

Kad sākās ungāru ebreju iznīcināšana, ASV specdienesti caur Zviedrijas aģentūru uzrunāja Vallenbergu kļūt par viņu pārstāvi. Vallenbergam bija Zviedrijas diplomātiskā pase un viņam bija tiesības Ungārijā izsniegt Zviedrijas aizsargājamo personu dokumentus. Tie ne vienmēr bija autentiski, jo Vallenbergs ar kolēģiem bieži radīja vairāk dokumentu, nekā oficiāli bija izsniegts. Kad vācu okupācijas spēki sāka ar šaubām ticēt Zviedrijas pasēm, Vallenbergs noīrēja vairāk nekā 30 ēkas Budapeštā un pasludināja tās par Zviedrijas diplomātiskā dienesta ēkām. Šis statuss ļāva ēkās izvietot ebrejus, kurus bez Zviedrijas atļaujas nevarēja apcietināt. Tā Vallenbergs paglāba no tūlītējas apcietināšanas ap 10 tūkstošiem ebreju. Pārsvarā lielākā daļa no viņiem saņēma Zviedrijas pases, lai izceļotu uz it kā dzimteni – Zviedriju.

Īpašs Vallenberga nopelns, kas būtu spiegu kino cienīgs, notika laikā, kad uz kārtējo transportēšanu sagatavoja Budapeštas ebrejus. Vācieši uz Aušvici sūtīja tūkstošiem cilvēku. Kad Vallenbergs uzzināja par stacijā esošo vilcienu, viņš pagrāba visas vēl derīgās pases un uzkāpa uz vilciena vagoniem, lai pa lūkām tās dotu jebkurai pēc palīdzības pasniegtai rokai. Karavīri atklāja uguni pa Vallenbergu, bet it kā nevarēja trāpīt. Daži uzskata, ka karavīri bija tik pārsteigti par šo drošsirdību, ka apzināti šāva garām. Varbūt nostrādāja tas, ka viņi nobijās šaut pa Zviedrijas diplomātiskā dienesta pārstāvi vai arī tiešām, paši apbrīnoja šī cilvēka drošsirdību.

Kad Budapeštu okupēja Sarkanā armija, tika pavēlēts apcietināt Raulu Vallenbergu. 1945.gada 17.janvārī viņu aizveda uz sarkanarmiešu štābu. Zināms, ka Vallenberga pēdējie vārdi bija – vai es štābā būšu viesis, vai cietumnieks, to es pateikt nevaru. Pēc ieiešanas štābā Vallenbergs nekad vairs netika redzēts. Tikai pēc vairākiem gadiem atklātībā nāca ziņas, ka apsūdzībā par spiegošanu, viņu apcietināja, aizsūtīja uz Maskavu un ieslodzīja slavenajā VDK cietumā Lubjankā.

PSRS cerēja kādreiz apmainīt Vallenbergu pret uz Zviedriju aizmukušajiem PSRS pilsoņiem, tomēr 1947.gadā viņam izpildīja nāvessodu. Nav līdz galam zināms, kāds bija šāda spieduma iemesls, tomēr Zviedrijas valdība nekad nesaņēma oficiālu informāciju, ka Vallenbergs ir dzīvs. Starp rindiņām izteiktus mājienus apmainīt slaveno spiegu un ebreju glābēju, zviedri neizmantoja, jo ticēja Ungārijas radio paziņotajam vēl 1945.gadā, ka Vallenbergs gājis bojā autokatastrofā. Zīmīgi, ka 80.gados ASV tika pieņemts lēmums pasludināt Vallenbergu par ASV goda pilsoni – otro visā ASV vēsturē. To panāca kongresmenis Toms Lantos, kurš bija viens no Vallenberga izglābtajiem Budapeštas ebrejiem.