1919. gadā Versaļā darbu sāk miera konference starptautiskās situācijas noregulēšanai pēc 1. pasaules kara.

1918. gada novembrī Vācija bija spiesta atzīt savu sakāvi Pirmajā pasaules karā. Nākamā gada sākumā pasaules valstu pārstāvji pulcējās Francijas galvaspilsētā, lai no jauna stabilizētu starptautisko attiecību sistēmu, kuru karš bija satricinājis pašos pamatos. Parīzes miera konferences svinīgā atklāšana notika Francijas ārlietu ministrijas ēkā Orsē bulvārī 1919. gada 18. janvārī.

Par pārstāvēto valstu skaitu ziņas dažādos avotos atšķiras: tiek minētas 26, 27 un 32 nācijas, visdrīzāk tāpēc, ka daļa no delegācijām pārstāvēja jaunas valstis, kuras vēl nebija atzītas de jure. Toties ir noteikti skaidrs, kurām valstīm durvis Orsē bulvārī palika slēgtas - tās bija karā sakautās Vācija, Austrija, Ungārija, Bulgārija un Turcija. Šīm valstīm bija pazemīgi jāgaida, kamēr uzvarētāji nodiktēs tām miera noteikumus. Aiz durvīm palika arī kādreizējā uzvarētāju sabiedrotā Krievija, jo tur jau vairāk nekā gadu pie varas bija boļševiki, kas pie tam bija slēguši ar Vāciju separātu mierlīgumu, tādējādi nododot kopīgās intereses.

Kaut arī balsstiesības konferencē bija visām Antantes pusē karojušajām valstīm, konferences toni noteica tā dēvētais "Lielais četrinieks": Francijas premjers Žoržs Klemanso, britu premjers Deivids Loids Džordžs, Itālijas premjers Vitorio Emanuele Orlando un Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons. Katrai no šīm valstīm bija savi mērķi un intereses. Francija centās pēc iespējas novājināt Vāciju un panākt, ka nīstie boši, kā franči dēvēja vāciešus, vairs neuzdrošinātos uzbrukt kaimiņvalstij. Britu galvenā interese bija nostiprināt savu koloniālo impēriju, pievācot teritorijas un ietekmes sfēras, kuras līdz tam bija piederējušas Vācijai un Turcijai. Līdzīga interese, sevišķi Vidusjūras austrumdaļā, bija Itālijai. Vienīgi Savienotajām Valstīm nebija īpašu teritoriālu pretenziju, drīzāk gan vēlme vispār apliecināt sevi kā jaunu nozīmīgu spēku pasaules politikā, un arī kā jaunu, taisnīgāku principu aizstāvi.

Prezidenta Vilsona deklarētais nāciju pašnoteikšanās princips lielā mērā veidoja miera konferences idejisko ietvaru. Šo jauno ideju iedvesmoti, uz Parīzi devās visi, kas saskatīja tajās līdz tam liegtās patstāvības un pilntiesības apsolījumu: tie bija arābu nacionālisti un ebreju cionisti, īru republikāņi un sieviešu tiesību aizstāvji, un starp citiem arī Latvijas pagaidu valdības delegācija ar Jāni Čaksti priekšgalā. Tomēr, kā nācās pārliecināties gan prezidentam Vilsonam, gan viņa ideju iedvesmotajiem, cēlu principu deklarācijas konferenču atklāšanas runās mēdz krietni apsteigt to īstenošanos reālajā politikā.