Laikam gan maz mūsu valstī būs to, kuri neatpazītu ikonisko fotoattēlu no Latvijas Republikas pasludināšanas akta 1918. gada 18. novembrī toreizējā Rīgas pilsētas 2. teātrī. Taču samērā mazāk ir to, kuri zina un atceras vārdus, kādi todien izskanēja no skatuves, kurai ierastāki bija Šillera un Šekspīra varoņu monologi.

Valsts dibināšanas pasākumā runāja visu iepriekšējā dienā nodibinātajā Tautas padomē pārstāvēto partiju priekšstāvji. Diezgan krasā kontrastā pārējām bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšstāvja Paula Kalniņa runa. Viņš pauda: „Mēs, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā.” Turpinājumā runātājs uzskaitīja politisko programmu 15 punktos, kuras izpildīšana bija nosacījums sociāldemokrātu atbalstam jaunizvaidotajai Latvijas Pagaidu valdībai. Jāteic, par spīti ievaddaļas kategoriskajam tonim, šais punktos nebija nekā tāda, kas neiekļautos vispārējos demokrātiskas valsts principos.

Paula Kalniņa formulētajai programmai savu atbalstu pauda vēl vienas marksistiskas ievirzes partijas – Revolucionāro sociālistu jeb eseru pārstāvis Emīls Skubiķis, gan sakot, ka sociālistiskie mērķi nav īstenojami ar tām metodēm, kādas izmanto Krievijas boļševiki. Un vēl viņš teica: „Mēs [..] esam cieši pārliecināti, ka [..] brīvības saules stari mūžīgi vizmos pār latvju zemi. Bet, pilsoņi, nav vienalga, pār kādu Latviju laistīsies šie zelta stari. Ja šie stari apspīdēs Latvijā netaisnību, patvarību un kailu nabadzību, tad tā nebūs Latvija, kuru mēs vēlējāmies, par kuru mēs cīnījāmies un cietām. Dosim, pilsoņi, šinī lielajā vēsturiskā brīdī [..] svinīgu solījumu, ka pieliksim visus savus intelektuālos, ētiskos un fiziskos spēkus, lai Latvijā viņas pilsoņi būtu nevis vien brīvi, bet arī laimīgi.” Arī Latviešu Nacionāldemokrātu partijas pārstāvis rakstnieks Atis Ķeniņš runāja gan par demokrātisko brīvību, gan sociālo tiesību nepieciešamību, taču minēja vēl ko ļoti būtisku: „Kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati, klaudzēs atkal āmuri mūsu fabrikās [..], kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! [..] Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.”

Tomēr laikam gan pašus būtiskākos vārdus todien, pašā sanāksmes iesākumā, teica nule izveidotās Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis. Tie bija vārdi, kas, par spīti visām pārmaiņām un pārbaudījumiem, kurus piedzīvojusi Latvijas valsts, joprojām ir tās kredo: „Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. [..] Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”