1386. gada 18. oktobrī tika iesvētīta Heidelbergas universitāte – vecākā augstskola Vācijā un viena no prestižākajām Eiropā.

1377. gadā visu Eiropu sašķēla konflikts starp diviem konkurējošiem pāvesta sēdekļiem – Romu un Aviņonu, pie tam Aviņonas pāvesta stiprākais balsts bija Francijas karaļnams, savukārt vācu zemes nosliecās par labu Romas virsganam. Viens no rezultātiem bija arī tas, ka vācu studentiem un pasniedzējiem nācās pamest Parīzes universitāti. Vācijas rietumdaļā augstskolu tobrīd vēl nebija, bet tāda drīz radās – pēc Pfalcas kūrfirsta Rūperta I Vitelsbaha iniciatīvas tika nodibināta universitāte Heidelbergā. Tās iesvētīšanas mesa Heidelbergas Svētā Gara baznīcā notika 1386. gada 18. oktobrī.

Heidelberga, tādējādi, ir vecākā universitāte Vācijā, lai gan ne vācvalodīgajās zemēs – Vīnes universitāte bija tapusi jau pāris desmitgades agrāk. Savas pastāvēšanas pirmajā gadsimtā Heidelberga bija stingrs Romas katoļu baznīcas balsts, kur tika cītīgi skaustas Džona Viklifa un Jana Husa ķecerīgās idejas. Tomēr arī šeit dīga agrīnās Renesanses humānisma asni Rūdolfa Agrikolas, Johana Reihlina un vairāku citu izcilu domātāju personā. Pēc tam, kad 1518. gadā Mārtiņš Luters šeit disputā aizstāvēja savu pārliecību un pievērsa tai daudzus mācībspēkus un studentus, Heidelberga kļuva par vienu no galvenajiem reformācijas balstiem Vācijas rietumos un 16. gs. beigās izvērtās par Eiropas mēroga akadēmisko centru. Diemžēl nākamais gadsimts nesa smagus satricinājumus gan Pfalcas kūrfisrstistei, gan Heidelbergai. Trīsdesmitgadu kara laikā 1622. gadā pilsētu ieņēma Katoļu līgas armija, un šīs okupācijas laikā tika nolaupīta un uz Romu aizvesta pilsētas un universitātes kopīgā bibliotēka. Nākamais trieciens nāca gadsimta beigās, kad Heidelbergu metodiski nopostīja Francijas karaļa Luija XIV armija. 18. gadsimtā universitāte izrādījās zemes kungu lielāko tiesu novārtā pamesta un piedzīvoja vēlīnu kontrreformāciju, nonākot vispirms jezuītu, pēc tam franču lazāristu ordeņa pārziņā.

Gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija un Napoleona kari jau atkal destabilizēja situāciju reģionā, taču šo pārmaiņu rezultātā Heidelberga tika pie jauna saimnieka – Bādenes lielhercoga Kārļa Fridriha, kurš 1803. gadā atgrieza universitāti valsts paspārnē. Ap šo laiku te uzplauka spilgtā vācu romantisma kustība – Heidelbergas skola ar tādiem izciliem vārdiem kā Klemenss Brentano, Ludvigs Tīks, Ahims fon Arnims, Jozefs fon Eihendorfs un citi. Romantismam pa pēdām sekoja liberālisma un vācu nacionālās atmodas idejas. Heidelberga atkal kļuva par Eiropas mēroga akadēmisku centru, kur tika likti pamati topošās vācu valsts vēstures un tiesību zinātnei, attīstījās spēcīgas medicīnas, dabaszinātņu un astronomijas nozares; gadsimta beigās šeit darbojas socioloģijas pamatlicējs Maksis Vēbers. Savu liberālo garu universitāte saglabāja arī Veimāras republikas periodā, būdama iezīmīga demokrātiskās domas citadele. Tiesa, netrūka arī studentu un mācībspēku, kuri ar sajūsmu sveica nacistu nākšanu pie varas, sarīkoja nevēlamo grāmatu dedzināšanu un atbalstīja ebreju tautības un kreisi noskaņoto kolēģu padzīšanu. Tomēr pēc nacisma varas murga Heidelberga tika atjaunota uz vecajiem pamatiem, kurus tās jaunās satversmes autori filozofs Karls Jasperss un ekonomists Alfrēds Vēbers formulēja kā „uzticību dzīvajam patiesības, taisnīguma un humānisma garam”. Šodien Heidelberga ir ne vien viena no vecākajām, bet arī viena no prestižākajām Eiropas augstskolām.