1970. gada 19. aprīlī no Volgas automobiļu rūpnīcas konveijera noripo pirmais automobilis VAZ-2101, tautā saukts par kapeiku. Auto ātri iegūs autovadītāju atsaucību un kļūs leģendārs. Interesanti, ka gadu gaitā apaļo lampu žigulis nav zaudējis pieprasījumu. To iecienījuši automašīnu restauratori.

VAZ-2101 - klasisks itāļu 60. gadu auto, ko plašajā padomijā sāka ražot 1970. gadā. Pēc savstarpējās sadarbības tika panākta vienošanās ar Itālijas autobūves lepnumu "Fiat" par rasējumu nodošanu PSRS vajadzībām. Speciāli šim mērķim itāļi pat pārkonstruēja 66. gada modeli "Fiat-124", un tas ieguva pirmo nosaukumu "Fiat-124R", kur "R" simbolizēja "Russia". Tātad automobilis bija paredzēts Krievijas jeb PSRS tirgum.

70. gada 19. aprīlī no konveijera Toljati rūpnīcā noripoja pirmais žigulis. Tāpēc to nosauca par VAZ-2101. Pirmo PSRS konstruēto auto no konveijera nobrauca "Fiat" vadītājs un instruktors Benito Guido Savoini. Pirmais modelis iesāka veselu žiguļu sēriju, kuru mēdz saukt par klasisko žiguļu ēru. Tas ir, sākot ar 2101 modeli, kuram priekšā bija viens pāris apaļu lampu un beidzot ar 2107, kuram bija raksturīgas taisnstūra lampas kā priekšā, tā aizmugurē. Uzreiz gan jāsaka, ka automašīnā bija veikts daudz pārmaiņu. Lielāko daļu veica itāļu konstruktori, kuriem bija jāpielāgo "Fiat-124" Krievijas ceļiem un bezceļiem.

Galvenās izmaiņas konstrukcijā skāra ritošo daļu. Aizmugurējam tiltam tika palielināts klīrenss jeb aizmugurēja tilta attālums līdz ceļa segumam. Piekares sistēmu nācās nostiprināt, jo pie bedrainajiem ceļiem tā bija ārkārtīgi neizturīga. Tāpat virsbūves priekšējā daļa uz vidējās kvalitātes ceļiem pieļāva deformācijas. Tāpēc jau pēc pirmajiem ekspluatācijas gadiem priekšējo riteņu savirzes un sagāzes leņķus noregulēt vairs nebija iespējams. Itāļu konstrukcijas dēļ, īpaši pirmie žiguļi, bija ļoti neizturīgi pret koroziju. Tie nebija īpaši labāki par konkurentiem "Moskvič", jo žiguļu karkasa metāla biezums bija plānāks par konkurentu. Tāpat nozīmīgas izmaiņas tika veiktas bremžu sistēmā. Tās aizvietoja uz trumuļu bremzēm, jo braucot ar oriģinālajām itāļu bremzēm, tās nodiltu jau pēc nieka 600 kilometriem. Skaidrojums tam ir netīrumi. Priekšējie riteņi met uz aizmuguri putekļus un dubļus, tie savukārt izberztu bremzes kā ar smilšpapīru. Itāļu un padomju auto konstruktori kopumā veica virkni izmaiņu, kuras zinātāji lēš ap astoņiem simtiem, tostarp, iekļāva aizdedzes sistēmā kurbuli. Ar roku griežamu sviru, kura ļautu automašīnu iedarbināt mehāniski.

Taču, neskatoties uz trūkumiem, gadu gaitā žiguļi kļuva labāki par vidusmēra automašīnām Padomju Savienībā. Atšķirībā no salīdzinoši labā "Moskvič-412", kuram bija pusotra litra dzinējs, žigulis skrēja tikpat ātri ar nieka mazlitrāžas 1 komats 2 litru dzinēju. Tāpat autovadītāji uzteica tā gaitas līganumu un dinamiku, kas, ņemot vērā mazlitrāžas dzinēju, tomēr bija labāka par konkurentiem. Itāļu rūpnīcas pārņemtā darba kultūra ļāva žiguļiem izcelties arī ar labākas kvalitātes saloniem. Mūsdienās šķiet pat nedaudz smieklīgi, bet kā vienu no vislabākajām īpašībām daudzi žiguļu īpašnieki uzsvēruši apkures sistēmu. Aukstajās ziemās VAZ-2101 uzsila krietni ātrāk nekā "Moskviči", turklāt gaisa cirkulācija bija labāka. Pārdomātāka konstrukcija ļāva žigulim izcelties arī izmēros. Tas vidējai klasei bija salīdzinoši ietilpīgs auto. Savā klasē žiguļi bija visplatākie automobiļi -vesels metrs un 60 centimetri! Tāpat tehniskā apkope bija veicama nedaudz, bet tomēr retāk. Lai gan šķiet absurdi, ka jaunam auto, pēc 3 līdz 5 gadu ekspluatācijas jau bija jāveic virsbūves kapitālais remonts. Mūsdienās VAZ-2101 piedzīvo savu renesansi, jo auto klasikas cienītāji vēlas atgūt kādreizējo braukšanas garšu, tāpēc "kapeikas" pērk un atjauno. Daži vēlas no žiguļa izveidot rallija tipa auto, bet īstās kvalitātes cienītāji tos atjauno klasiskajā stilā. Ar visām riteņu dekoratīvajām uzlikām un sēdekļiem b pagalvjiem.