1863. gada 19. decembrī anglis Frederiks Voltons patentē linoleja ražošanu. Lai arī Voltons nav pirmais, kurš izgudrojis linolejam līdzīgo materiālu, viņa uzraudzībā to sāk ražot kā pilnvērtīgu grīdas segumu. Lai arī daudzi uzskata, ka linolejs ir sliktas gaumes grīdas segums, tā pielietojums pasaulē ir ļoti plašs.

 

Kā ierasts ar dažādām mūsdienās izmantojamām precēm, arī linoleja sākums meklējams senākā pagātnē. Ir aprakstīts, ka pirmie linoleja lietotāji varēja būt vikingi, kas saviem kuģiem veidoja īpašas buras. Vārds linolejs cēlies no latīņu valodas un nozīmē divu vārdu salikumu – linum – lins vai audums un oleo – eļļa. Vikingi savu kuģu buru audeklus piesūcināja ar eļļu un apstrādāja ar vasku. Tādā veidā viņi padarīja savas buras izturīgākas vējā un noturīgākas pret ūdens un sāls ietekmi.

17. gadsimtā sākas pirmo vaskoto audumu ražošana, teiksim, rūpnieciskos apmēros. Pēc aptuveni simts gadiem to arī sāk izmantot kā grīdas segumu. Natans Smits patentēja vaskotā auduma izmantošanu, aprakstot, ka „tas ir piesūcināts ar sveķiem, apstrādāts ar krāsvielu un lineļļu, kuru uzklāj audumam karstā veidā”. Šis materiāls bija pirmais vēstnesis īstajam linolejam, ko 1863. gadā patentēja Anglijā.

Taču pirms angļu uzņēmējs Frederiks Voltons patentēja lineļļas piesūcinātā auduma ražošanu, pasauli pārņēma kaučuka krīze. Kāpēc kaučukam bija tik liela loma linoleja attīstībā? Tāpēc, ka materiālu ko ražoja pirms linoleja, veidoja tieši no kaučuka. Taču tad, kad tika izgudrota gumijas riepa, pieprasījums pēc kaučuka sāka ievērojami augt. Tas, protams, noveda pie kaučuka sadārdzināšanās un linoleja priekšteci vienkārši neatmaksājās ražot. Un tieši šajā brīdī uzņēmējs Frederiks Voltons iedomājās atskatīties pagātnē.

1863. gada 19. decembrī viņš patentēja materiālu, kura ražošanā izmantoja lineļļu un linoksīnu – materiālu, kuru kārtās ieguva no augu eļļām. Tieši šo kārtaino materiālu, savienojumā ar lineļļas atvasinājumiem Voltons nolēma pasargāt kā savu unikālo izgudrojumu.

Jaunā materiāla ražošanu sāka netālu no Londonas. Voltons nebūt nebija vienīgais, kurš ražoja grīdas segumus no dažādiem materiāliem. Piemēram, skots Maikls Neins ievērojami uzlaboja linoleja ražošanas procesu. Sākumā to veidoja uz džuta auduma bāzes, apstrādājot ar eļļām, pārklājot ar linoksīnu un pabeidzot apstrādi ar vasku. Interesanti, ka linolejs ieguva pietiekami lielu interesi tirgū, lai to sāktu ražot arī citās valstīs. Tā ap gadsimta miju īpašus apjomus saražoja Krievijas impērija. Lielāko linoleja daudzumu saražoja rūpnīcas Odesā un Rīgā. Tieši šo abu pilsētu linoleji iekaroja lielāko daļu eksporta tirgos.

Tomēr agri vai vēlu linoleju skāra pārmaiņas. Attīstoties ķīmiskajai rūpniecībai, linolejā arvien vairāk aizstāja audumus un dabīgos vaskus ar dažādiem gumijas un plastmasas savienojumiem. Ap 1950. gadu sāka trūkt augu eļļu un vairāk pielietoja polivinilhlorīdus. Taisnības labad jāsaka, polivinilhlorīdu materiāls vairs nebija pat tuvu tas, ko patentēja Voltons. Vienkārši viņos vairs nevarēja atrast nevienu no Voltona patentētajiem materiāliem. Taču kā bieži gadās, popularitāte pēc produkta bija tik liela, ka pārmaiņas tā formulā nemainīja nosaukumu. Lai arī mūsdienu linolejā nav nekā no klasiskā linoleja, to vēl joprojām saukā tieši par linoleju. Tikmēr pielietojums linolejiem nebūt nav gājis mazumā, jo tos tāpat izmanto publisku telpu grīdu segumos. Laika gaitā linolejs ir kļuvis kvalitatīvāks un noteikti palīdz tajās telpās, kur jāamortizē grīdas uzņemtie triecieni. Bet nemainīga paliek cita problēma – linolejā nav nekā dabīga, tāpēc arī tas ir īpaši jāpārstrādā.