1911. gada 19. maijā Parīzē priekškars vērās komponista Morisa Ravela pirmajam skatuves darbam – komiskajai operai „Spāņu stunda”. Spilgta un valdzinoša kā visa Ravela daiļrade, „Spāņu stunda” ieņēmusi pelnītu vietu 20. gs. opermūzikas repertuārā.

Izcilo 20. gs. pirmās puses franču komponistu Morisu Ravelu visbiežāk atceras viņa spilgto simfonisko skaņdarbu sakarā, tomēr Ravela radošajā mantojumā ir arī pāris oriģināli darbi skatuvei, kas pelnīti ieņēmuši nozīmīgu vietu pasaules operteātru repertuārā. Pirmais no tiem – viencēliena opera „Spāņu stunda” savu pirmizrādi Parīzes Komiskajā operā piedzīvoja 1911. gada 19. maijā.

Operas „Spāņu stunda” libreta pamatā ir dramaturga Fran-Noāna, īstajā vārdā Morisa Etjēna Legrāna, tāda paša nosaukuma situāciju komēdija. Komēdijas darbība risinās 18. gs. Spānijā, kas, lielā mērā pateicoties Mocarta un Rosini dzirkstošo operu sižetiem, tēlojas kā libido enerģijas pārsātināta vide. Un Fran-Noāns ekspluatē šo klišeju ar pilnu atvēzienu.

Padzīvojušais Toledo pulksteņmeistars Torkvemada, dodoties iknedēļas pilsētas laikrāžu apgaitā, atstāj savā darbnīcā klientu – mūļu dzinēju Ramiro. Turpat uzturas arī Torkvemadas jaunā sieva Konsepsjona, kurai sākotnēji neaptēstais lauķis ir īsta sodība – vīra apgaitas laiks taču ir tās stundas, kad pie viņas nepārprotamos nolūkos var ierasties daži vīriešu kārtas paziņas. Pēdējie neliek ilgi gaidīt – vispirms ierodas dzejnieks Gonsalve, pēc tam baņķieris dons Iņjigo. Kā viens, tā otrs žanram atbilstošu apstākļu rezultātā tiek iespundēti impozanto Katalonijas grīdas pulksteņu iekšās, un Ramiro, Konsepsjonas lūgts un neko nenojauzdams, šos pulksteņus ar visiem to iemītniekiem staipa augšup pa trepēm uz viņas guļamistabu un atpakaļ. Ar katru nesienu dāmas interese par muskuļoto mūļu dzinēju aug augumā, līdz operas beigās, atgriežoties mājastēvam, kā dzejniekam, tā baņķierim nākas iegādāties pa iespaidīgam, bet gluži nevajadzīgam laikrādim, savukārt Ramiro, pēc visa spriežot, ieradīsies Torkvemadas darbnīcā nākamceturtdien jau gluži citā nolūkā.

Kā teicis Ravela skolnieks un draugs kritiķis un komponists Aleksiss Romāns-Manuels, „Spāņu stunda” ir darbs, kurā „mūzikas valoda nepārspējami dabiski vienota ar valodas muzikalitāti”. Tomēr operas pirmiestudējumam nebija īpašu panākumu, un jau pēc deviņām izrādēm tas pazuda no teātra repertuāra. Iespējams, piepildījās Komiskās operas vadības bažas, ka sižets šķitīs pārāk vulgārs tā laika auditorijas gaumei. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad Francija un Eiropa bija līdz nepazīšanai mainījusies Pirmā pasaules kara satricinājumos, Morisa Ravela „Spāņu stunda” guva pelnīto atzinību uz Eiropas un pasaules operteātru skatuvēm.