1813. gada 19. martā dzimis Deivids Livingstons - skotu misionārs un ceļotājs, cilvēks, kurš, sludinādams evanģēliju, izpētījis un atklājis pasaulei Āfrikas kontinentu, vairāk nekā jebkurš cits eiropietis. VIņš ir cilvēks, kuram pieder daudz ģeogrāfisko atklājumu, turklāt viņš ir pirmais baltais cilvēks, kurš savām acīm skatījis grandiozo Viktorijas ūdenskritumu.

Deivids Livingstons piedzima 1813. gada 19 martā Skotijā kāda nabadzīga tirgotāja ģimenē. Pabeidzis vietējo skolu desmit gadu vecumā, Deivids sāka strādāt vadmalas austuvē. Viņa tēvs bija svētdienas skolas skolotājs, kurš to apvienojot ar ielu tirgotāja darbu, tirgoja arī kristīgus traktātus. Deivids tāpat kā viņa tēvs bija kaislīgs lasītājs un viņu mājās bija daudz grāmatu, gan par teoloģiju, gan misionāriem un tālām zemēm. Deivids turklāt arī daudz laika pavadīja dabā, pētot dzīvniekus, augus un vācot ģeoloģiskus paraugus kaļkakmens lauztuvēs. Šie vērojumi viņu mudināja pētīt saikni starp zinātni un ticību, bet kad viņa rokās nonāca Tomasa Dika grāmata “Nākotnes filozofija”, tā līdz ar Bībeli veidoja Deivida Livingstona pasaules uzskatus.

Livingstona zinātkāre bija neizsmeļama, viņš iestājās koledžā Glāzgovā, kur apguva zinātni un tehnoloģijas, pēcāk medicīnas skolā apguva akušiera iemaņas, kā arī botāniku, kam lieti noderēja pašmācības ceļā apgūtās latīņu valodas zināšanas. Visbeidzot jaunekļa gados pievienojoties Londonas misionāru biedrībai, uzsāka mācības misionāru kursos. Kad Deividu Livingstonu iesvētīja par misionāru, viņu nosūtīja uz Āfriku. Ceļojuma laikā viņā iemācījās noteikt dažādu zemeslodes vietu precīzas koordinātes, tāpēc vēlāk pēc viņa topogrāfiskajiem mērījumiem varēja sastādīt labākās Dienvidāfrikas kartes.

Misija Āfrikā sākās Keiptaunā, pēc tam turpinājās Livingstonam dodoties arvien tālāk Āfrikas vidienē. Misijas laikā Livingstonam uzbruka lauva un nopietni ievainoja kreiso roku, kas tā arī palika sakropļota uz mūžu.

31 gada vecumā Livingstons apprecējās. Tā, kā par viņa sievu kļuva cita misionāra meita, tad turpmākos septiņus gadus Mērija bija uzticamākais Deivida ceļabiedrs, neraugoties uz tēva protestiem un četru bērnu nākšanu pasaulē. Ģimene nepārtraukti bija ceļā un, ņemot vērā Livingstona vilkmi pēc ģeogrāfiskiem atklājumiem un misijas ceļojumiem, arvien mazāk laika atlika ģimenes dzīvei.

Viņš kā pirmais eiropietis šķērsoja Kalahari tuksnesi, atklāja Ngami ezeru, par to saņemot Britu karaliskās ģeogrāfijas biedrības zelta medaļu un naudas prēmiju. Šis notikums padarīja līdz šim mazpazīstamā misionāra vārdu populāru visā Eiropā. Bet afrikāņu vidū Livingstonu itin drīz sāka dēvēt par upju meklētāju. Nepaguris viņš visa mūža garumā turpināja misionāra darbu, pētot Āfriku, atklājot jaunus ezerus, bet par nozīmīgāko Livingstona atklājumu noteikti var uzskatīt „Dārdošo dūmu” ūdenskritumu, ko nosauca par Viktorijas ūdenskritumu, par godu britu karalienei.

Livingstons Āfrikai bija veltījis sava mūža lielāko daļu, ceļojot un pētot to vairāk nekā 50 tūkstošu kilometru garumā. Livingstonam ceļojumos palīdzēja kristieša nostāja, ja citas ekspedīcijas ieradās kā bruņoti karavīri, tad Livingstons ceļojis vien dažu kalpotāju pavadīts, tikpat kā bez ieročiem, izrādot cieņu cilšu virsaišiem. Tieši tāpēc viņa ekspedīcijas gandrīz visur uzņēma ar viesmīlību.

Viņš atstājis nenovērtējamas zināšanas par Āfrikas kontinenta dabu, ģeogrāfiju un etnogrāfiju. Lielbritānijas iedzīvotāji 2002.gadā ierindojuši Livingstonu starp simt dižākajām britu personībām.

Ceļotājs mira 1873.gada 1.maijā no dizentērijas, tas notika pārejot vienu no Kongo ziemeļu pietekām. Saskaņā ar vietējo cilšu tradīcijām ceļotāja ķermeni iebalzamēja. Iedzimtie veselu mēnesi nesa to uz rokām gar Indijas okeāna krastu, nododot no cilts ciltij. Pēc tam pa jūru ķermeni nogādāja Londonā un apbedīja Vestminsteras abatijā. Uz viņa kapa ir uzraksts: “Uzticamu roku nests cauri sauszemei un jūrai šeit atdusas misionārs, ceļotājs un cilvēces draugs”.