Itāliešu komponista Džoakino Rosini opera „Seviljas bārddzinis”, kuras pamatā franču 18. gadsimta dramaturga Pjēra de Bomaršē luga no viņa „Figaro cikla”, savu pirmizrādi piedzīvoja Romā 1816. gada 20. februārī. Tā ir visvairāk iestudētā Rosini opera un, saskaņā ar 2016. gada datiem, arī pasaulē visvairāk iestudētā komiskā opera.

18. gs. franču dramaturga Pjēra de Bomaršē komēdijas „Seviljas bārddzinis jeb Veltā piesardzība” un „Trakā diena jeb Figaro kāzas” joprojām parādās uz dramatisko teātru skatuvēm, sevišķi jau Francijā. Tomēr nozīmīgāko atpazīstamību Bomaršē sižetiem par gudro un pašapzinīgo kalpu Figaro un viņa kungu, spāņu aristokrātu grāfu Almavivu, nodrošina muzikālās interpretācijas: 1786. gadā komponētā Mocarta opera „Figaro kāzas” un itāliešu komponista Džoakino Rosini opera „Seviljas bārddzinis”, kas savu pirmizrādi Romas „Teatro Argentina” piedzīvoja 1816. gada 20. februārī.

Bomaršē savam Figaro piešķīris autobiogrāfiskus vaibstus. Gluži tāpat kā Figaro ar savu izdomu un azartu izpelnās ietekmīgā augstmaņa Almavivas labvēlību, kļūst pēdējam nepieciešams, tāpat arī pulksteņmeistara dēls Pjērs Karons vispirms ar amata prasmi, bet vēlāk ar vispārēju inteliģenci un vārda mākslu izcīnīja vietu Francijas aristokrātijas aprindās, līdz ar tiesībām uz aristokrātisko vārdu de Bomaršē. Figaro iemieso Eiropas politiskajā skatuvē uznākošu jaunu ambiciozu spēku – pilsonību jeb vidusšķiru, kura vairs nevēlas rēķināties ar aristokrātu privilēģijām. Bomaršē visnotaļ sadzīviskajos sižetos slēpjas politisks vēstījums, kuru, starp citu, jutīgi uztvēra karalis Luijs XVI, liegdams izrādīt „Figaro kāzas”, kuras cenzūra bija atļāvusi. 1815. gadā, kad pie „Seviljas bārddziņa” ķērās tobrīd 25 gadus vecais Rosini un libretists Čezāre Sterbini, lielais lūzums – Franču revolūcija – bija jau aiz muguras, Eiropa atvilka elpu pēc teju ceturtdaļgadsimta karošanas, un vispārējais izlīguma un saprašanās gars ienācis arī šajā operā.

„Seviljas bārddzinī” mēs sastopam Figaro, kad pēc ilgiem klejojumiem pa visu Spāniju, vairākiem izmēģinātiem amatiem, viņš ir ticis pie sava bārddziņa rūpala Seviljā. Un te no Figaro sastop grāfu Almavivu, pie kura savulaik strādājis par sulaini. Grāfs ieskatījies daiļajā Rozīnā, kura dzīvo sava aizbildņa medicīnas doktora Bartolo namā. Par tādu līgavaini kā grāfs ikviena meitene no zemākas kārtas varētu tikai sapņot, bet Almaviva negrib iegūt mīļoto sava stāvokļa dēļ, tāpēc uzdodas par trūcīgu studentu. Rozīnu apprecēt nodomājis arī viņas vecišķais aizbildnis Bartolo, kurš meiteni cītīgi pieskata. Un te nu viltus studentam kā saukts nāk talkā apķērīgais bārddzinis Figaro, izgudrodams plānus, kā grāfam ietikt doktora namā. Galu galā viss beidzas ar laimīgā jaunā pāra savienošanos, savukārt Bartolo kā sāpju naudu drīkst paturēt Rozīnas diezgan krietno pūru.

Operas pirmizrāde bija bezcerīga izgāšanās. Trupa bija nepietiekami mēģinājusi, notika vairāki negadījumi; pie tam komponists Džovanni Paizjello, kurš pats bija komponējis „Seviljas bārddzini” 34 gadus agrāk, bija noalgojis klaķierus, kuri, svilpdami un ūjinādami, traucēja izrādi. Tomēr jau otrā izrāde guva to atzinību, kādu Rosini darbs patiešām pelnījis. „Seviljas bārddzinis” tālu pārspēj jebkuru citu Rosini operu, ieņemdams stabilu vietu pasaulē visvairāk iestudēto operu pirmajā desmitniekā. Itāliešu operas ģēnijs Džuzepe Verdi to nodēvējis par skaistāko komisko operu, kāda jebkad komponēta.