1991. gada 20. janvāris bija asiņainākā diena cīņā par Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Tās dienas vakarā OMON vienības uzbrukuma laikā Iekšlietu ministrijas ēkai Rīgā tika nogalināti pieci cilvēki.

Kā zināms, Baltijas valstiskuma atjaunošana pirms trīs desmitgadēm tika izcīnīta pamatā nevardarbīgā ceļā un, par laimi, neprasīja smagus upurus. Tomēr vairākas dzīvības tika zaudētas arī šajā cīņa, un Latvijā šai ziņā visasiņainākā diena bija 1991. gada 20. janvāris, kad Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienība, plašāk pazīstama ar savu krievisko abreviatūru OMON, uzbruka toreizējai Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī.

OMON vienība tika izveidota toreizējā Latvijas PSR 1988. gada beigās ar galveno mērķi cīnīties pret organizēto noziedzību. Tomēr pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas un jūnijā izdotās toreizējā iekšlietu ministra Aloiza Važņa pavēles par iekšlietu struktūru depolitizāciju, vienība attiecās turpmāk pakļauties Latvijas valdībai, atzina vairs tikai Maskavas centrālās varas pavēles un faktiski kļuva par neatkarības pretinieku triecienspēku. 1991. gada sākumā omonieši ieņēma Preses namu, pārtraucot neatkarību atbalstošo izdevumu iznākšanu. Sākoties Barikāžu dienām, kaujinieki aktīvi pārvietojās pa Rīgu un sarīkoja vairākus uzbrukumus iekšlietu ministrijas struktūrvienībām, kā arī terorizēja pie Vecmīlgrāvaja tilta izvietoto barikāžu aizstāvjus. Vienā šādā reidā 16. janvārī Vecmīlgrāvī tika nošauts šoferis Roberts Mūrnieks.

Uzbrukums iekšlietu ministrijai sākās neilgi pēc deviņiem vakarā, omoniešiem ar vairākām mašīnām strauji piebraucot pie ministrijas ēkas un atklājot uguni uz tās aizstāvjiem. Vienlaicīgi ministriju sāka apšaudīt arī viņu līdzbiedri, kas jau iepriekš bija ieņēmuši pozīcijas namā otrpus ielai un kanālmalas apstādījumos. Ēku tobrīd apsargāja astoņi miliči no Iecavas un vēl trīs ministrijas apsardzes dienesta darbinieki. OMON bija vairākkārtīgs pārsvars, tomēr aizstāvji pretojās apmēram stundu, un padevās tikai pēc tam, kad uzbrucēji iekļuva augšstāvā un to ieņēma.

Joprojām nav līdz galam skaidrs, vai tie, kuri iebruka augšstāvā, arī bija omonieši, vai tomēr kādas citas padomju militārās vai drošības struktūras vienība. Uzbrukumā tika nāvējoši ievainots ministrijas apsardzes vada komandieris Vladimirs Gomanovičs, dažāda smaguma ievainojumus guva miliči Jasēvičs, Markūns, Simanavičs un Zaļais. Kritušie un ievainotie bijuši arī uzbrucēju pusē. Uzbrucēji šāva ne vien ministrijas telpās un ēkas virzienā. Pēc visa spriežot, lodes kanālmalas apstādījumos tika raidītas uz jebkuru aizdomīgu kustību, un šeit dzīvību zaudēja milicis Sergejs Konoņenko, skolnieks Edijs Riekstiņš un kinorežisors Andris Slapiņš, savukārt viņa kolēģis operators Gvido Zvaigzne tika nāvīgi sašauts un mira slimnīcā.

Uzbrukums Iekšlietu ministrijai notika laikā, kad šķita, ka Rīgas barikāžu akcija ir vaiņagojusies panākumiem. Padomju Savienības vadība, sastapusies ar striktu politisko aprindu un sabiedriskās domas reakciju gan pasaulē, gan arī valsts iekšienē, bija nobremzējusi plānoto militāro agresiju. Zīmīgi, ka pēc OMON uzbrukuma kā Kremlī, tā neatkarības pretinieku nometnē Rīgā visi liedzās, ka būtu devuši šādu pavēli. Tika runāts par to, ka vispirms šāvuši no ministrijas ēkas, tā izprovocējot uzbrukumu, izplatītas dažādas citas nepārbaudāmas versijas. Tomēr uzbrukums acīmredzami bija iepriekš plānots, un tā mērķis, visticamāk, bija tomēr izprovocēt plašāku sadursmi. Ja ministrijas ēkas aizstāvjiem palīgā dotos lielāki Latvijas iekšlietu struktūru spēki vai kādi brīvprātīgie no Vecrīgas barikādēm, tas būtu iemesls iedarbināt tobrīd Latvijā dislocēto padomju militāro mašīnu.