1980. gada Olimpiskās spēles Maskavā bija vienīgās, kas notika kādā toreizējās padomju sistēmas valstī. Tomēr 1980. gada 20. janvārī Savienotās Valstis paziņoja, ka boikotēs šīs spēles, un izvērsa plašu starptautisku Maskavas olimpiādes boikota kampaņu.

1974. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja balsoja par 1980. gada vasaras olimpisko spēļu norises vietu. Kandidēja tikai divas pilsētas - Losandželosa Savienoto Valstu Rietumkrastā un Padomju Savienības galvaspilsēta Maskava. Aukstā kara situācijā balsojuma politiskā dimensija bija ļoti jūtama - Maskava taču bija Padomju Savienības un visa padomju bloka centrs, totalitārā boļševisma citadele. Taču "Krievijas sirds" pretendēja uz olimpiādes rīkotājas godu jau otro reizi pēc kārtas, iepriekšējā balsojumā to bija pārspējusi Monreāla, un tradicionāli šādos gadījumos nākamajā reizē "godpilnās otrās" vietas ieguvējam tiek dota priekšroka. Pie tam septiņdesmito gadu pirmajā pusē aukstajā karā bija iestājies zināms atkusnis: sekmīgi ritēja padomju-amerikāņu sarunas par stratēģisko ieroču ierobežošanas līgumu un Eiropas drošības un sadarbības konferences sagatavošana jeb tā sauktais Helsinku process.

Tā nu 1980. gadā Maskava gatavojās uzņemt XXII vasaras olimpiādes dalībniekus. Maskava tika posta, pucēta un tīrīta, tai skaitā atbrīvota no daudziem iemītniekiem. Valsts drošības komitejā nodibināja speciālu nodaļu, kuras vadībā tika izķerti un no galvaspilsētas izsūtīti sociāli nevēlami elementi: krimināli sodītie, hroniski alkoholiķi un arī daudzi padomju disidenti. Daudzi psihiatrisko dispanseru uzskaitē esošie uz olimpiādes laiku nonāca slimnīcās, daudzi bērni saņēma līdz tam ilgi kārotas ceļazīmes uz pionieru nometnēm, viņu vecāki - uz sanatorijām un atpūtas namiem. Maskavas kriminālmeklēšanas pārvalde neilgi pirms spēlēm arestēja ap divdesmit kriminālās pasaules līderus un nogādāja viņus uz piespiedu audienci pie paša iekšlietu ministra Ščolokova, kurš pieprasīja, lai tā sauktie "likumīgie zagļi" gādā par kārtību spēļu laikā, un lika manīt, ka šoreiz režīmam joki nav prātā.

Tikai ne jau zilīši vai plānprātiņi izrādījās lielākais drauds Maskavas olimpiādes spožumam. 1979. gada Ziemassvētkos Padomju armija iebruka Afganistānā, uzsākot deviņus gadus ilgu, asiņainu karu. 1980. gada 20. janvārī Savienoto Valstu prezidents Džimmijs Kāreters paziņoja, ka Amerika boikotēs Maskavas olimpiādi, ja padomju okupācijas spēki nepametīs Afganistānu mēneša laikā. Tas, protams, nenotika, un līdz olimpiādei atlikušos mēnešus amerikāņu administrācija veltīja, lai pārliecinātu arī citas valstis pievienoties boikotam. Rezultātā Maskavas spēļu dalībvalstu skaits bija mazākais no pēdējām sešām olimpiādēm, daudzas valstis gan piedalījās, taču nelietoja savus nacionālos karogus un himnas. Protams, ka Padomju Savienība organizēja līdzīgu boikotu 1984. gada vasaras spēlēm Losandželosā, taču šis boikots izrādījās daudz mazāk efektīvs.