Par spīti Romas katoļu baznīcas centieniem, tai neizdevās vienoties par konkordāta līgumu nedz ar jauntapušo Vācijas ķeizarvalsti 19. gs. otrajā pusē, nedz ar demokrātisko Veimāras republiku pēc Pirmā pasaules kara. Stāvoklis mainījās, pie varas nākot Ādolfam Hitleram, un jau drīz pēc tam, 1933. gada 20. jūlijā Vatikānā tika parakstīta attiecīgā vienošanās.

1933. gada janvārī par Vācijas kancleru tika iecelts nacionālsociālistu partijas līderis Ādolfs Hitlers. Daudzu Eiropas valstu valdībām ne viņš, ne viņa partija neiedvesa īpašu uzticību. Neslēpti revanšistiska, radikāli nacionālistiska un antisemītiska savās deklarācijās; agresīva un līdzekļos neizvēlīga rīcībā – tāda bija visnotaļ pamatotā nacistu partijas reputācija. Pat toreizējā starptautiskajā politikā, kurā demokrātijas un cilvēktiesību normām vēl nebūt nebija tik nozīmīga loma kā šodien, Vācijai draudēja vismaz daļēja izolācija. Tas, savukārt, varēja vājināt nacistu pozīcijas pašā Vācijā un apgrūtināt iecerēto varas koncentrācijas procesu Hitlera un viņa partijas rokās. Tāpēc gluži vai kā debesu dāvana fīreram un viņa topošajam „Tūkstošgadu Reiham” bija konkordāts, kuru nacistu valdībai izdevās noslēgt ar Svēto Krēslu – Romas Katoļu baznīcas vadību. 1933. gada 20. jūlijā Vatikānā šo vienošanos parakstīja Vācijas vicekanclers Francis fon Pāpens un Vatikāna valsts sekretārs Eudženio Pačelli, starp citu – vēlākais pāvests Pijs XII.

Vācija, būdama protestantisma šūpulis, tomēr ir saglabājusi arī nozīmīgu katoļticīgo pilsoņu daļu. Katolicisms dominē tādos reģionos kā Bavārija, Bādene, Virtemberga, Reinzeme un Vestfālene. Zīmīgi, ka vairums spilgtāko nacistu kustības līderu arī bija cēlušies tieši no šīs Vācijas daļas. Jau kopš vienotās vācu valsts tapšanas perioda 19. gadsimta vidū tās attiecības ar Svēto Krēslu bija visai saspīlētas. Vācijas apvienošanās galvenais dzinējspēks bija protestantiskā Prūsija, un topošās ķeizarvalsts idejas autors – kanclers Oto fon Bismarks – saskatīja katoļu baznīcā traucēkli valsts vienotībai. Stāvoklis nedaudz mainījās pēc Pirmā pasaules kara, kad savu varu zaudēja līdz tam ietekmīgās protestantu zemju dinastijas, un jaunajā demokrātiskajā Vācijā veidojās partiju politika, kurā nozīmīgu vietu ieņēma katoliski konservatīvā Centra partija. Tomēr protestantu deputātu un, protams, arī sociāldemokrātu un komunistu opozīcija demokrātijas perioda Reihstāgā neļāva noslēgt Vatikāna kāroto konkordātu, kas faktiski noteiktu Romas katoļu baznīcai īpašu statusu. Šai ziņā nacisti, kuri aizvāca no Vācijas politiskās skatuves kreisos, bija Svētajam Krēslam ērtāks sarunu partneris.

Par savedēju sarunu procesā kļuva jau pieminētā Centra partija un tās līderis, katoļu prelāts Ludvigs Kāss. Viņš kļuva par pāvesta pārstāvi sarunās ar vicekancleru fon Pāpenu, kurš, starp citu, arī bija katolis un Centra partijas pārstāvis. Tomēr īstenais šīs politiskās spēles režisors bija un palika Hitlers, padarīdams to izdevīgu pirmām kārtām nacistiem. Kamēr Kāss un fon Pāpens risināja sarunas Romā, pašā Vācijā Centra partija bija spiesta pašlikvidēties, paverot ceļu nacistu totalitārismam. Taisnību sakot, arī katoļu baznīcas politiķiem nebija sevišķu ilūziju par savu jauno līguma partneri. Kā sarkastiski izteicās ietekmīgais katoļu kardināls Faulhabers: „Ja ar konkordātu mūs tikai pakārs, tad bez konkordāta kārs, slīcinās un sacirtīs gabalos.”