Latvijā šī diena iegājusi vēsturē ar to, ka 1946. gada 20. novembrī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā nodibināja pirmo kolhozu! Tas bija kolhozs “Nākotne” Jelgavas rajonā.

1946. gada 20. novembris esot bijusi draņķīga, miglaina trešdiena, kā jau tas Latvijas novembrim piestāv. Šur tur mežos partizāni vēl pirms divām dienām bija svinējuši zudušās valsts proklamēšanu, bet Šķibes pagasta “Jaunzemju” mājās pulcējās 11 sīkzemnieki, lai dibinātu pirmo kolhozu ar simbolisku nosaukumu “Nākotne”. Kaut arī kolhozus veidoja it kā brīvprātīgi, tajos apvienoja zemniekiem konfiscētos lopus un tehniku, tos izveidoja nacionalizētajās privātsaimniecībās un uz to zemes.

Par priekšsēdētāju ievēlēja vienu no sava vidus – agrāko kalpu un sarkanarmieti Staņislavu Leitānu. Viņš nupat bija kļuvis arī par pagasta partorgu (jeb galveno komunistu), jo iepriekšējo partodzi bija nošāvuši partizāni.

Pirmais Latvijā dibinātais kolhozs „Nākotne” savulaik bija kā padomju varas vizītkarte un fasāde, kurai bija jāliecina par pārtikušo un laimīgo padomju Latviju.

Kolhozos visaktīvāk stājās tā sauktie vidējie zemnieki, bet visilgāk vilcinājās tās saimniecības, kuras bija apliktas ar mazākiem nodokļiem un sagādes normām vai no tām bija pilnībā atbrīvotas. Cenšoties izvairīties no pārmērīgajiem nodokļiem, daudzi turīgākie zemnieki uzskatīja par labāku iestāties kolhozā, cerot, ka tas viņus paglābs no ieskaitīšanas “kulaku” kategorijā un vēlāk – no izsūtīšanas. Tā kā “kulaku” saimniecību saraksti vēl ne visur bija sastādīti, kolhozos bija iestājušās arī daudzas turīgo zemnieku saimniecības. Vēlāk LKP CK pieprasīja, lai viņi no kolhoziem tiktu padzīti. 1948. gadā no kolhoziem izslēdza 200 “kulakus” un politisku iemeslu dēļ pārvēlēja 50 kolhozu priekšsēdētājus.

Kolhozā izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas zemē izaudzētā. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i. alga bija lauksaimniecības produkcija (nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss).Tikai no 1966.gada jūlija tika ieviesta regulāra ikmēneša darba alga.

60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas lauksaimniecībā: kolhozi un padomju saimniecības sāka saņemt valsts dotācijas un dažādus atvieglojumus, to saražoto lauksaimniecības produkciju valsts garantēti uzpirka, t.i. nevajadzēja meklēt noieta tirgu u.tml. Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi. Vietām pat ievērojami labāki, nekā pilsētās. Ciematos cēla daudzdzīvokļu mājas kolhozniekiem, sākot ar 70. gadiem kolhozi saviem biedriem cēla ari tipveida ģimeņu mājas, skolas, kultūras namus un bērnudārzus. Cilvēkiem bija nodrošinātas darba vietas.

Daži kolhozi sasniedza visai augstus rādītājus gan ražošanā, bija kolhozi, kuriem bija ļoti spēcīgas ražotnes – konservu rūpnīcas, alus darītavas u.tml., gan kolhoznieku materiālās labklājības jomā, piemēram, kolhozi „Lāčplēsis” Ogres rajonā (priekšsēdētājs Edgars Kauliņš), „Tērvete” Dobeles rajonā (priekšsēdētājs Viesturs Gredzens) un „Druva” Saldus rajonā (priekšsēdētājs Jānis Blūms).