1720. gada 20. oktobrī britu korvete pie Jamaikas krastiem sagūstīja pirātu kapteiņa Džona Rekhema burinieku „Viljams”, kura komandā bija arī divas visu laiku slavenākās jūras laupītājas – Enna Bonija un Mērija Rīda.

Laika periodu no 1715. līdz 1720. gadam uzskata par pēdējo „Pirātisma zelta laikmetu”. Spānijas mantojuma karš, kas ilga no 1701. līdz 1714. gadam, bija pieradinājis angļu pirātus Karību jūrā gluži likumīgi uzbrukt spāņu un franču kuģiem, un arī atstājis bez darba milzumu jūrnieku ar kaujas pieredzi – lielisku papildinājumu pirātu kapteiņu apkalpēm. Šis laiks radījis daudzus no leģendārajiem vārdiem, kuri vēlāk iedvesmojuši piedzīvojumu romānu autorus un filmu scenāristus: Ņūprovidensas „pirātu republikas” virsaiti Henriju Dženningsu, asinskāro sadistu Čārlzu Veinu, izskatā baiso, bet rīcībā visai cilvēcīgo Edvardu Teču ar pavārdu Melnbārdis un visu laiku sekmīgāko jūras laupītāju „Melno Bārtu” Robertsu. Ar šiem gadiem saistās arī divu zināmāko sieviešu kārtas jūras laupītāju – Ennas Bonijas un Mērijas Rīdas – gaitas. Abas bija biedrenes uz viena pirātu kuģa un arī tā kapteiņa Džona Rekhema gultas draudzenes. Attiecīgi, arī viņu jūras laupītāju karjera beidzās vienā un tai pašā dienā – 1720. gada 20. oktobrī – kad kapteiņa Rekhema burinieku „Viljams” sagūstīja britu kara flotes korvete.

Džons Rekhems, dēvēts arī par „Katūna Džeku”, nebija no izcilākajiem pirātu kapteiņiem. Pavārdu viņš bija ieguvis, pateicoties iemīļotajam apģērba gabalam – platām katūna biksēm. Cik var spriest, Rekhems mēdzis rīkoties vieglprātīgi, vairākkārt par mata tiesu izvairīdamies no sagūstīšanas, un vienreiz bijis spiests atstāt vajātāju rokās savu kuģi. Domājams, 1720. gada sākumā viņš ieradies Bahamu salu Nasavas ostā un izlūdzās britu gubernatoram apžēlošanu, ko arī saņēmis. Tomēr jau drīz viņš te sastapa rudmataino skaistuli Ennu Boniju – turīga īru izcelsmes Virdžīnijas plantatora meitu, kura, spītējot tēvam, bija apprecējusi nabadzīgu jūrnieku un palikusi bez mantojuma. Arī jaunajā vīrā karstasinīgā dāma drīz vīlās, un kļuva par „Katūna Džeka” mīļākā. Iespējams, tieši Enna bija tā, kas pārliecināja kapteini Rekhemu atsākt pirāta gaitas. Drīz viņu komandai piebiedrojās arī Mērija Rīda, kura gan sākotnēji uzdevās par vīrieti un dēvējās par Marku. Bērnībā ģimenes apstākļu dēļ ģērbta zēnu drēbēs un spiesta izlikties par puiku, viņa pat bija dienējusi kavalērijā un vēlāk pieteikusies par matrozi uz kuģa. Tikai pēc kāda laika viņa atklāja Ennai Bonijai un pēc tam arī kapteinim Rekhemam savu īsto dzimumu. Ja var ticēt nostāstiem, gan Enna, gan Mērija cīnījušās plecu pie pleca ar vīriem un neatpalikušas kaujas mākā. Kapteiņa Rekhema komanda, nolaupījusi Nasavas ostā kuģi „Viljams”, devās uz Jamaikas ziemeļu piekrasti, kur sāka tvarstīt nelielus zvejas kuģīšus. Sastopot ceļā vairākus mazākus pirātu kuģus, Rekhems piedāvājis to komandām piebiedroties „Viljama” apkalpei, kam vairums piekritis. Tieši pēc vienas šādas reizes, kad papildinātā komanda, noenkurojusies kādā līcī, pamatīgi svinējusi jaunu biedru uzņemšanu, pie apvāršņa parādījusies Viņa majestātes korvete. Uz „Viljama” reti kurš tobrīd bijis spējīgs noturēt ieroci rokās – pārāk dāsni lietots rums. Starp tiem nedaudzajiem, kas cīnījušies, bijušas arī Enna un Mērija, taču pēc īsas abordāžas kaujas visi pirāti tikuši sagūstīti. Viņus visus gaidījis neizbēgams sods – pakāršana. Abām dāmām gan izdevās atlikt soda izpildi, apgalvojot, ka viņas ir mātes cerībās, kas varēja būt taisnība. Par Mēriju Rīdu zināms, ka viņa dažus mēnešus vēlāk mirusi cietumā, par Ennas Bonijas likteni drošu ziņu trūkst, taču iespējams, ka viņas tēvs izpircis meitu no cietuma, un Enna piedzīvojusi sirmu vecumu kā krietna sieva un astoņu bērnu māte.