1810. gada 21. augustā Zviedrijas parlaments Riksdāgs nolēma aicināt imperatora Napoleona I līdzgaitnieku, Francijas maršalu Žanu Batistu Bernadotu kļūt par Zviedrijas troņmantnieku un nākamo karali. Tā izrādījās pareiza izvēle. Maršals Bernadots, valdīdams kā Kārlis XIV Juhans, daudz darīja savas valsts mierīgai izaugsmei, un viņa iesākto sekmīgi turpināja arī vēlākie Bernadotu dinastijas karaļi.

„Es esmu skatījis karu rokas stiepiena attālumā, un es pazīstu visas tā nelaimes. Jo iekarojumi nav tie, kas spētu remdināt tēvijas sāpes par tās bērnu asinīm, ar kurām laistītas svešas zemes. [..] Jā, kungi, miers ir vienīgais cēlais mērķis gudrai un apgaismotai valdīšanai. Jo ne jau valsts lielums dod tai spēku un brīvību, bet gan tās likumi, tās tirdzniecība, tās ražošana un, pāri visam, tās nācijas gars.” Tā teica Zviedrijas kroņprincis un vēlākais karalis Kārlis XIV Juhans, 1810. gada 5. novembrī pirmoreiz uzrunājot valsts parlamentu Riksdāgu. Vēl dažus mēnešus iepriekš viņam – Francijas maršalam Žanam Batistam Bernadotam – nebija ne jausmas, ka viņš tiks aicināts kļūt par šīs ziemeļu zemes karali. Bet tieši tāds bija Zviedrijas Riksdāga lēmums, kas tika pieņemts 1810. gada 21. augustā.

1809. gadā Zviedrijā notika apvērsums – sazvērnieki gāza no troņa karali Gustavu IV Ādolfu, vainojot viņu nesenajā Somijas zaudēšanā Krievijai. Par karali kļuva Gustava tēvocis Kārlis XIII, pāragri novecojis sešdesmitgadnieks, kuram nebija mantinieku. Iepriekšējos gadsimtos šādas situācijas bieži noslēdzās ar mantojuma kariem, tāpēc Zviedrijas valdošās aprindas steidzami meklēja risinājumu. Tika apsvērti Dānijas karaļnama pārstāvji un tobrīd varenības zenītā esošā imperatora Napoleona I dzimtas locekļi, taču galu galā favorīts izrādījās Francijas maršals Bernadots, par kuru aģitēja zviedru aristokrāts Kārlis Oto Merners.

Bernadots bija no tiem, kurus Eiropas varas Olimpā uznesa Lielā Franču revolūcija. Dzimis Akvitānijā, Po pilsētas prokurora ģimenē, Žans Batists 17 gadu vecumā iestājās armijā un ap revolūcijas laiku bija uzdienējis līdz augstākajai apakšvirsnieka pakāpei. Bet jau četrus gadus vēlāk viņš bija ģenerālis un desmit gadus vēlāk kļuva par vienu no astoņpadsmit Impērijas maršaliem. Viņš izrādījās ne tikai ļoti spējīgs un arī individuāli drosmīgs komandieris, bet lieliski tika galā arī ar diplomātiskajām misijām un valsts pārvaldes pienākumiem. Napoleons augstu vērtēja Bernadotu, tomēr abu attiecības bija sarežģītas. Maršals bija pārāk neatkarīgs, neslēpa savu viedokli, reizēm atļaujoties atklāti kritizēt pašu imperatoru, un viegli iedzīvojās skauģos un nelabvēļos.

Biogrāfijas epizode, kas pavēra Bernadotam ceļu uz Zviedrijas troni, atgadījās 1806. gadā, kad Ceturtās koalīcijas kara laikā viņa vadītie franču spēki ieņēma Lībeku. Maršals veltīja lielas pūles, lai nepieļautu pilsētā laupīšanas un vardarbību pret iedzīvotājiem. Koalīcijā pret Franciju karoja arī Zviedrija, un Lībekā krita gūstā zviedru kontingents, kuru komandēja jau pieminētais Kārlis Oto Merners. Pret gūstekņiem izturējās ļoti humāni un drīz ļāva tiem atgriezties dzimtenē. Tas iedibināja maršala Bernadota reputāciju ziemeļu karalistē, kas vēl vairāk nostiprinājās, kad pāris gadus vēlāk, jau nākamā kara laikā, viņš komandēja franču spēkus Dānijā un atteicās no domas sarīkot plašu iebrukumu Zviedrijā.

Kļuvis par Zviedrijas troņmantnieku un reģentu, Bernadots faktiski jau tūdaļ pārņēma varas grožus no mazspējīgā karaļa. Par pilnvērtīgu monarhu viņš tika kronēts pēc Kārļa XIII nāves 1818. gadā. Kārlis XIV Juhans vadīja zviedru armiju cīņās pret savu bijušo imperatoru Napoleona karu noslēguma fāzē, kad Zviedrija atņēma Dānijai Norvēģiju, gan dodot tai ļoti plašu autonomiju. Šis arī palika pēdējais karš Zviedrijas vēsturē, jo tieši Kārlis XIV lika pamatus tradicionālajai zviedru neitralitātes politikai. 26 gadi, kurus viņš pavadīja Zviedrijas tronī, kļuva par saimnieciskas, sociālas un demogrāfiskas izaugsmes laiku. Tēva iesākto sekmīgi turpināja Kārļa XIV vienīgais dēls karalis Oskars I, pie tam īstenodams plašu politiskās dzīves liberalizāciju. Arī visi vēlākie Bernadotu karaļnama pārstāvji gājuši dzimtas aizsācēja pēdās, teju nemainīgi iemantojot zviedru nācijas cieņu un atzinību.