Mūsu ēras 69. gads Romas impērijas vēsturē ieguvis Četru imperatoru gada nosaukumu. Un, patiešām, šai gadā senās lielvalsts priekšgalā cits citu nomainīja četri valdnieki, pie tam, kā jau tais laikos bija ierasts, varu zaudējušie līdz ar to šķīrās arī no dzīvības.

Viss sākās mūsu ēras 68. gada martā, kad pret tobrīd valdošo imperatoru Neronu sacēlās Lugdunas Gallijas provinces vietvaldis Gajs Jūlijs Vindekss. Romas laika hronikas tēlo imperatoru Neronu kā izvirtušu, ļaunu un bezatbildīgu valdnieku, ko mūsdienu vēsturnieki gan bieži apšauba. Šā vai tā, bet nedraugu Neronam netrūka, un jau drīz Vindeksa dumpim pievienojās arī Ibērijas pussalā esošās Terakonas Spānijas provinces vietvaldis Servijs Sulpīcijs Galba. Vindeksa armiju sakāva imperatoram uzticams karaspēks, taču Galbam izdevās nonākt līdz Itālijai, un tad jau viņa pusē nostājās arī imperatora gvardes – pretoriāņu – komandieris Gajs Nimfidijs Sabīns, piesolīdams gvardiem dāsnu atlīdzību. Nerons, saprazdams stāvokļa bezcerību, izdarīja pašnāvību, un Romas Senāts pasludināja Galbu par imperatoru. Līdz ar Neronu aprāvās pirmā Romas imperatoru dinastija – Jūliji-Klaudiji.

Jaunajam imperatoram nācās valdīt vien mazliet vairāk kā septiņus mēnešus. Solīto atlīdzību pretoriāņiem Galba tā arī neizmaksāja, toties saniknoja Romas pilsoņus ar to, ka sāka atprasīt piešķīrumus, kurus savas valdīšanas beigu posmā dāsni bija izdāļājis Nerons. Kad pret Galbu nostājās arī pie Reinas dislocētie leģioni, pretoriāņi sarīkoja atentātu un 69. gada  janvārī imperatoru noslepkavoja. Viņa vietu ieņēma sazvērnieku vadonis Otons, kuram, savukārt, bija lemti vien trīs mēneši tronī. Viņš ātri iekaroja popularitāti Romā, taču viņa varu neatzina Reinas armijas komandieris Auls Vitellijs, kurš veda savus leģionus uz galvaspilsētu. Itālijā dislocētie spēki, t.sk. pretoriāņi, nevarēja mēroties kaujas prasmē ar veterāniem, kuriem pastāvīgi nācās aizstāvēt impērijas robežas pret kareivīgajiem ģermāņiem. Otona armija zaudēja izšķirošo kauju, un arī šis imperators beidza dzīvi pašnāvībā.

69. gada aprīlī senatori atzina par imperatoru Vitelliju. Jaunais valdnieks nebija sevišķi tālredzīgs – viņš metās izbaudīt savu statusu, rīkodams krāšņas dzīres, kamēr viņa leģionāri nesodīti laupīja un slepkavoja. Tikām impērijas austrumos jaunizceptajam imperatoram bija radies nopietns konkurents. Tas bija karavadonis Tits Flāvijs Vespasiāns, cēlies no vienkāršiem zemniekiem. Viņu vēl Nerons bija nosūtījis uz Jūdeju apspiest pret romiešiem vērstu sacelšanos. Austrumu leģioni un Ēģiptes un Sīrijas vietvalži nebija mierā ar to, ka līdzšinējās varas cīņās visu bija izšķīruši rietumnieki. Vespasiāna sūtītā armija vēl tikai virzījās uz Itāliju, kad tur iebruka viņu atbalstošie leģioni no Donavas pierobežas. Briesmu brīdī imperatoram Vitellijam izrādījās maz atbalstītāju, iebrucēji viņu sagūstīja, nogalināja un viņa līķi iemeta Tibras upē. Mūsu ēras 69. gada 21. decembrī Romas Senāts apstiprināja Titu Flāviju Vespasiānu par imperatoru.

Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, Vespasiāns bija prasmīgs un apdomīgs valdnieks. Viņam izdevās atjaunot disciplīnu juku laikos izlaistajos leģionos, sakārtot saimniecību un nodrošināt stabilu finanšu plūsmu valsts kasē. Līdzekļi tika tērēti galvaspilsētas attīstībai, t.sk. Vespasiāna laikā sāka būvēt grandiozo Romas Kolizeju. Starp citu, viens no kases pildīšanas pasākumiem bija maksas ieviešana Romas publiskajās atejās. Kad Vespasiāna dēls Tits apšaubījis šo tēva lēmumu, imperators atbildējis ar frāzi, kas kļuvusi spārnota: „Nauda nesmird.”